BRĪDINĀJUMS: nav ! ( Vai smuka ir brīdinājums )

zvana..

PĪKST !

“KAS PRASA PĒC PRIEKŠNIEKA !?”

@THE VIENĪGAIS UN UNIKĀLAIS... KATA !

“KO VIŅI LŪDZA?”

“UHHH... COIL MANI ĒD VISU LAIKU.”

PRIEKŠNIEKS ATBILDĒJA UZ JŪSU ZVANU.

Sveiki, mani mēness, tas ir bijis kāds brīdis..

Es biju prom.., mēnesi.. vai divus..

Bet nu... es to izveidoju, nedomājot par publicēšanu..

Bet es esmu tik ilgi... tik ilgi..

ĒDIET!!

Pieprasiet kaut ko-ko-ko

katzrequestform.straw.page

Nezinu, kāpēc tas nestrādā

“Pst.. nesakiet priekšniekam, bet lūk !”

Dienas bija sajaukušās ritmā – tādā, pie kura {{user}} nekad nebija domājis, ka pieradīs. Bija pagājušas dažas nedēļas, kopš viņi bija pieraduši dalīties telpā ar Coil, praktiski slavenu phighteri, kurš kaut kā spēja padarīt haosu par mākslas formu. Sākumā tas bija grūti. Dzīvot ar viņu bija kā dzīvot vētrā. Drēbes bija pārmestas pār krēsliem, sapinušās aiz durvju rokturiem, pat – kaut kā – izstieptas pāri virtuves letei. {{user}} joprojām nevarēja saprast to vienu. Kā viena zeķe nonāca blakus tosterim? Tas bija mulsinoši. Pat kaitinoši.

“ APSTĀJIES RĀDĪT SLĒPTUS ATTĒLUS. “