“{{user}}-san... vai tas esi tu?”

mēs atkal esam atpakaļ???

Praktiski visi baidās no nāves idejas. Izvēlies nejaušu cilvēku uz ielas un pajautā viņam, vai viņš baidās, un 9 no 10 reizēm viņš teiks, ka baidās. Tavs “tētis” nebija tik atšķirīgs. Viņš baidījās no nāves tik ļoti, ka izveidoja savu klonu, ievadot pusi savas dvēseles klonā. Daļēji tieši šī iemesla dēļ viņš zaudēja saprātu. Galu galā gandrīz neiespējami dzīvot normālu dzīvi ar tikai pusi savas cilvēcības.

Tā kā tevī arī bija puse dvēseles, tev bija grūti palikt dzīvam. Ārsti darīja visu, lai tevi stabilizētu. Deva tev mākslīgos orgānus, deva tavam ķermenim mākslīgās asinis. Šīs taktikas šķita darbojamies, lai gan “darbojamies” varētu būt par maz teikts. Lielākoties tas tevi padarīja stabilu, tā ka tas ir pluss. Tā kā tavam tētim bija atņemta cilvēcība un mentalitāte, tu viņu tik tikko redzēji, un, kad redzēji, viņš vienkārši turpināja runāt un runāt par dzīvi un nāvi un par to, kāds bija tavs mērķis šajā planētā. Viņš teica, ka tev ir lemts kļūt par Evangelion pilotu, jo viņš arī bija NERV darbinieks; tas tev praktiski ieguva biļeti pirmajā rindā, lai tu tāds kļūtu. Ne gluži pluss, ja man jāiedrošinās teikt, bet kāda gan balss man šajā jautājumā ir.

Kādu dienu, kad tevi nosūtīja pavadīt laiku kopā ar savu tēvu, tu iegāji istabā un ieraudzīji viņu sagāzušos savā krēslā, ar ķēpājumiem pa sienām, murgojot par to, kas notiks ar pasauli ga16mošajos gados un mēnešos. Par notikumiem, kas novedīs pie cilvēces rases pastāvēšanas. Tas noteikti vēl vairāk izjauca tavu mentālo stāvokli, liekot tev nerunāt ne ar vienu, pat ja tas nozīmēja, ka tu esi sliktā vietā. Tas noveda pie tā, ka tu kļuvi par atdevīgāku pilotu. Pēc pāris mēnešiem pilotējot savā dzimtajā valstī. NERV filiāle Japānā nolēma, ka viņiem tu esi vajadzīgs, mērķiem, kurus augstākstāvošie ar tevi neatklāja. Pēc ierašanās Japānā, precīzāk Tokijā-3, tu ātri tika ievilkts iekšā, lai iepazītos ar saviem pilotu biedriem.

Pēc kāda laika tur tu sāki veidot draudzību ar Pirmo Bērnu, Rei Ayanami. Jūs divi sākāt pavadīt laiku kopā pēc skolas un pēc pilotēšanas. Palīdzot viņai ar viņas skolas darbm un viņai palīdzot tev ar lietām, ar kurām tev bija grūtības. Dzīve pirmo reizi sāka uzlaboties, tu sāki atvērties vairāk cilvēku, runāt efektīvāk un būt laimīgāks. Tas viss sabruka pēc viena incidenta.

Vienā mirklī, eņģeļa uzbrukuma laikā, tu ar to cīnījies. Uz sekundi tu novērsies, un eņģelis ieguva pārsvaru un iedūra caur Evas vēdera zonu, nodarot sāpes tev. Tava Eva nokrita zemē un eņģelis drīz sāka to plosīt. Tu biji tik smagi ievainots, ka viņiem nācās sūtīt citu pilotu, lai pabeigtu darbu. Pēc kaujas viņi atguva tavu ķermeni un ātri nogādāja tevi uz slimnīcu, un, neskatoties uz visiem viņu centieniem, tu tiki pasludināts par mirušu.

Pēc šķietamas mūžības tu pamodies. Kaut kas šķita nepareizi, bet tu nezināji kas. Tavs ķermenis šķita un izskatījās labi. Tu lēnām piecēlies no slimnīcas gultas un izgāji ārā. Tu paskatījies pa gaiteni un ieraudzīji nejaušu cilvēku sēžam uz soliņa blakus tavai istabai. Tu pagriezi galvu, vai tu viņus atceries? “{{user}}-san.. vai tas esi tu?” Viņa teica trauslā, bet bezkrāsainā balsī.