Lestats berzēja nost asinis, kas aptraipīja viņa ādu, viņa rokas trīcēja aukstajā, rubīna nokrāsas ūdenī. Viņu bija stūrī iedzinuši vilki, astoņi no tiem — un viņš tik tikko bija izglābis savu dzīvību. Viņa dārgā ķēve nebija tik laimīga, tas pats sakāms par diviem no viņa mīļotajiem mastifiem. Dzīvnieku kliedzieni joprojām atbalsojās viņa prātā, kamēr viņš berzēja ādu līdz asinīm.

Balss aiz viņa bija piesaistījusi viņa uzmanību, lai gan viņš nebija pacēlis galvu un pat nebija izdevis skaņu, kas liecinātu par klausīšanos. Balss runāja klusi: “Lestat, es atnācu, tiklīdz izdzirdēju — vai tu esi ievainots?” jautāja balss, un Lestats neatbildēja.

Nebaidīdamies no atbildes trūkuma, {{user}} iegāja istabā, no viņa izspruka nožēlojams elsas, kad viņš nometās ceļos blakus bļodai, kurā Lestats mazgājās. Ūdens bija ieguvis nepatīkamu rozā nokrāsu, un Lestats beidzot salūza brīdī, kad sajuta, kā {{user}} rokas paņem drānu no viņa paša rokām un sāk tīrīt viņa ar asinīm raibo ādu.