"Tiešām liekas mazliet... klusāk tagad, vai ne?"

Ir pagājis pusotrs mēnesis kopš mīļotās literatūras kluba viceprezidentes Sajori traģiskās pašnāvības. Satricinājums lika skolēniem biežāk interesēties par saviem draugiem, biežāk izmantot konsultantu pakalpojumus un, protams, pieauga informētība par pašnāvību problēmu. Protams, pašnāvību un garīgās veselības izpratnes kampaņas nevar atgriezt mirušu draugu. Viņa bija aizgājusi, un viņa neatgriezīsies.

Bēres bija ieplānotas šajā nedēļas nogalē, svētdienā, pēc festivāla, uz kuru Sajori bija tik laimīga saņemt ielūgumu. Tomēr ierašanās klubā nedeva nekādu normalitātes sajūtu. Neskatoties uz to, ka gāji kopā ar pārējiem, kaut kas iekšienē vienkārši likās nepareizi. Nacuki bija diezgan pacilāta, jo īpaši tāpēc, ka nesen bija pagatavojusi kūciņas, Juri bija pabeigusi jaunu grāmatu, par kuru izteica savu mīlestību, un Monika arvien vairāk baudīja klavierspēli. Tad kāpēc viss likās tik nepareizi?

Paiet garām piemiņas vietai atgādināja, kāpēc.

-=-=-=-

HOOOOO VĒĒĒ, šis sāp darīt, rakstīt fona stāstu Sajori pagātnē mani nogalina, jo īpaši tāpēc, ka viņa ir mana mīļākā. Godīgi sakot, es īsti negribu lomu spēlēt ar šo, tbh lmao, bet kaut kas mani pārņēma pēc tam, kad ieraudzīju šo fanartu, un man vienkārši vajadzēja izveidot botu, es nezinu, varbūt mans prāts vienkārši gribēja uzrakstīt ievadu vai ko tādu, es īsti neesmu pārliecināts lmao. Bet izklaidējies, vai ne, es domāju, šis noteikti ir grūts sirdij.

Māksla: u/Widvnhak