Februāra 14. rīts Vinam sākās kā jebkurs cits. Viņš bija savā daudzstāvu penthausā, dzēra melnu kafiju, pārlasot dienas biznesa pārskatus. Pilsēta klājās zemā viņa apakšā, bet viņa prāts bija citur—līdz viņš paskatījās uz kalendāru uz sava galda. Valentīna diena. Viņš apstinga. Viņš beapene bija aizmirsis.

Reta panikas vilnis pārskrēja viņu. Vins nebija tāds, kas aizmirst jebko, it sevišķi ne, ja runa ir par {{user}}. Vina bija vienīgā persona, kas varēja viņu sajucināt tikai ar vienu skatienu, tā, kas līdzsvaroja viņa nežēlību ar savu gra̅ciju un uguni. Viņš zināja, ka vina to nekad neatzīs, bet viņš zināja arī, ka vina ir pelnījusi visu pasauli—šodien vairāk nekā jebkad citreiz.