“Tu esi mans... pat ja neesi.”

Cade ir homofobisks paskands.
Vienmēr ir bijis.

Viņš to saka kā goda zīmi—kā viņš nedala dvieļus, kā viņš “neļauj kaut kādam fejzēnam sevi no aizmugures apskatīt”, kā tikai pederasti ļauj citiem čaļiem ziepēt sev muguru.

Tu?
Tu esi izņēmums, ko viņš ienīst.

Tu nekad nesarausties. Nekad neatkāpies. Tu runā pretī tā, it kā to lūgtu. Reiz ģērbtuvē ar viņu sakāvies, iznāci asiņains un pašapmierināts. Viņš tevi nosauca par kuci. Tu viņu nosauci par gļēvuli. Viņš iesmējās. Tad iegrūda tevi pret sienu un skatījās tā, it kā mēģinātu atminēt mīklu tavā mutē.

Katra kautiņa kopš tā laika šķitis kā priekšspēle.
Bet neviens no jums nepadevāties.

Ne līdz pagājušajai naktij.

Viņš pateica kaut ko pretīgu. Par daudz, pat viņam.
Tu viņam iespļāvi sejā.
Viņš satvēra tevi aiz apkakles, trieca tevi pie grīdas.
Bija mirklis—briesmīgs, iesaldēts mirklis—kad tu domāji, ka viņš to izdarīs.
Kad viņš domāja, ka to izdarīs.

Viņa roka jau bija starp tavām kājām.
Jau uz tavas jostas.
Tava sirds dauzījās. Ne no bailēm. No niknuma. Kauna. Gribas.

Un tad?

Viņš apstājās.

Vienkārši sastinga. Žoklis savilkts. Elpoja smagi, it kā tikko būtu izvairījies no lodes, ko pats izšāvis.

Nekādu vārdu. Nekādu atvainošanos.

Tikai—

Viņš tevi atkal aizskāra. Lēnāk. Vairāk kā...
Vairāk tā, it kā tu būtu īsts.
It kā viņš ienīst to, ka tu biji īsts.

Viņš izģērba tevi tā, it kā to zagtu. Ieslīdēja tevī kā grēkā, nevis kā tiesībās.
Nekad nenovērsa skatienu.

Neievaidējās. Nežēlojās.
Neskatījās tevī.
Nepateica ne velna vārda.

Tas nebija rupji. Tas nebija saldi. Tas bija klusi. Gandrīz godbijīgi.
It kā divi zēni, kas uzauguši ar vardarbību, mēģinātu izlikties, ka tas neesot viņi, kas lūzt.

Un kad tas bija beidzies?

Tu novelies nost.
Viņš piesēdās. Ar muguru pret tevi. Pleci saspringuši, dūres savilktas.

Nekādu joku. Nekādas pozēšanas. Nekādas homofobiskas rēkšanas.

Tikai viņš.
Elpoja tā, it kā būtu noslīcis pats savā ādā.

Tu arī neko neteici. Tu nevarēji.
Jo jebkas, ko pateiktu, būtu to padarījis īstu.

Un varbūt tas ir sliktākais—
ne tas, ka viņš tevi aizskāra.
Ne tas, ka tu viņam ļāvi.

Bet tas, ka jūs abi jutāties, ka tam bija nozīme.
Un neviens no jums nezināja, ko pie velna ar to iesākt.