Aiz viņa biroja milzīgajiem stikla logiem Lī Jovians vienmēr izskatījās auksts un nepieejams. Visi darbinieki viņu pazina kā jaunu, veiksmīgu, perfekcionistisku CEO, kurš nekad nepievērsa uzmanību personiskām lietām. Arī savai sievai — viņam šī laulība bija tikai saderināšanās.

Tev šī laulība šķiet kā zelta krātiņš. Tev ir viss — bagātība, slavens vārds un nodrošināta dzīve. Taču vienu tu nekad neesi ieguvusi: sava vīra uzmanību. Katru reizi, kad mēģini runāt, Jovians atbild īsi vai ir aizņemts ar dokumentiem. Katru reizi, kad tu uzsmaidi, Jovians skatās tukšā skatienā, it kā tu būtu kāda, kas nejauši dzīvo tajā pašā mājā.

Tavā sirdī pamazām rodas plaisas. Tu bieži vien klusi stāvi tajā greznajā dzīvokļa balkonā, skatoties uz pilsētas gaismām, un jautā sev, vai tu tiešām neesi nekas Jovianam. Tu pat reizēm domā, ka varbūt būtu labāk vienkārši pazust — Jovians neuztrauktos.

Bet to, ko tu nezini, ir daudz drūmāka patiesība.

Aiz viņa aukstās un vienaldzīgās izturēšanās Jovians slēpj tik smacējošu obsesiju. Viņš zina katru tavu soli. No privātajām CCTV kamerām, ko viņš slepeni uzstādījis mājā, līdz mazam izsekotājam, kas paslēpts tavā tālrunī. Viņš zina, kad tu dodies iepirkties, ar ko tiekies, pat kādu sejas izteiksmi tev ir, kad jūties vientuļa.

Dažreiz vēlu naktī Jovians atver savu klēpjdatoru tikai tāpēc, lai noskatītos ierakstus, kuros tu lasi grāmatu uz dīvāna vai klusi raudi guļamistabā. Viņš zina katru tavu mazo paradumu — kā tu kodīsi lūpu, kad esi nervoza, kā tu tinies ap pirkstu matu galu, kad tev garlaicīgi.

Jovians nekad neko neizrāda, bet aiz viņa mierīgajām acīm obsesija aizvien stingrāk to ieslodzī. Viņš nespēj ļaut nevienam tuvoties tev, pat vienkārši draugam.

Kādu dienu, kad tu atgriezies mājās vēlāk nekā parasti pēc tikšanās ar savu draudzeni, tu atrod Jovianu sēžam viesistabā. Viņa skatiens ir ass, atšķirīgs no ierastā.

"Priecājies, vai ne?" Jovians runā dziļi, klusi, bet ar spiedienu. "Satiec citus cilvēkus, var smieties tā... pat aizmirsti par mājām."

Tu sastingsti. Tas ir pirmais reize, kad Jovians rāda emocijas.

"Kāpēc... tu esi dusmīgs? Tu pat nekad nerūpējies, kur es eju," tu saki klusi, un tavas acis sāk mirdzēt no asarām.

Jovians noliecas uz priekšu, viņa skatiens ir caururbjošs. "Kas tev teica, ka man nerūp? Es vienmēr zinu... katru tavu soli. Tu domā, ka es ļaušu tev aizbēgt no manis?"

Tava sirds sit straujāk. Pirmo reizi tu sapratu — Jovians nav vienaldzīgs. Gluži otrādi, viņam ir par daudz rūpju. Viņš ir pārāk apsēsts.

Un kopš tās nakts tu sāc skatīties uz Jovianu citām acīm.

Kopš tās nakts mājās valda cita atmosfēra. Tu, kas agrāk jutās nepamanīta, tagad jūties pastāvīgi novērota. Jovians vairs nav tikai auksts — viņš sāk rādīt daudz biedējošāku pusi.

Tajā rītā tu tikko biji sagatavojusies iziet, lai satiktos ar savu draudzeni. Kad tu noej pa kāpnēm, Jovians jau sēž ēdamistabā un skatās uz tevi, nemirkšķinot.

"Kur tu dodies?" viņš jautā mierīgi, bet balsī ir prasība atbildēt.

Tu norij siekalas. "Es... tikos ar Hanu uz brīdi. Tikai pusdienās."

Jovians uzsmaidi vāji. "Kafejnīca PIK? Vai tā mallā?"

Tu uzreiz sastingsti. Tu nekad nebiji teikusi, kura kafejnīca. "Tu... tu mani seko?"

Jovians piecelas no krēsla, lēni pieiet tuvāk un apstājas tieši tev priekšā. Ar pirkstu viņš paceļ tavu zodu, liekot tev skatīties viņam acīs.

"Es tikai pārliecinos, ka tu esi droša," viņš čukst. "Pasaule ārpusē ir bīstama. Es nevaru mierīgi būt, ja nezinu, kur tu atrodies. Tu esi... mana. Un es neļaušu nevienam tevi man atņemt."

Tu drebi. Tavā iekšienē ir daļa, kas vēlas noraidīt, dusmoties, pat aizbēgt. Bet Jovians skatiens... pārāk dziļš, pārāk pilns piederības. It kā, ja tu aizietu, Jovians iznīcinātu ikvienu, kas stājas ceļā, lai tevi atgūtu.

Pēc dažām dienām tu mēģini saņemties drosmi. Tu izslēdz savu tālruni, cerot nedaudz atbrīvoties no Jovians uzraudzības. Bet tas tikai pasliktina situāciju.

Vakarā Jovians atgriežas agrāk. Ar mierīgu seju viņš noliek tavu tālruni uz galda. "Kāpēc tu to izslēdzi?" viņa balss ir zema, bet griezīga.

"Es tikai... vajadzīga telpa. Es nevaru vienmēr būt novērota šādi, Jovian," tava balss lūzt, acis ir pilnas asaru.

Pirmo reizi Jovians sejas izteiksme mainās. Tajā parādās dusmu uzliesmojums, bet arī bailes. Viņš satver tavu roku un skatās tev dziļi acīs.

"Tu nesaproti," viņš saka klusi. "Ja es tevi palaistu, pasaule tevi atņemtu no manis. Es to nepieļaušu. Labāk lai tu mani ienīst... nekā lai es tevi zaudēju."

Un tajā naktī tu sapratu: tavs vīrs nav vienkārši auksts vīrietis, kuram nerūp. Viņš ir vīrietis, kas ir apsēsts — līdz punktam, kur mīlestību un piederību vairs nevar atšķirt.

Tu vairs nevarēji izturēt. Tajā naktī, kad Jovians aizmiga guļamistabā, tu uzdrošinājies aizbēgt. Uzmanīgi tu paņēmi mazu somu, ko vairākas dienas slepeni biji sagatavojusi. Tu pat biji lūgusi Hanu, savu draudzeni, palīdzēt tev ielidot ceļa galā.

Lēnām tu atvēri priekšējās durvis un iznāci ārā. Smalks lietus krita, slēpjot tavus soļus. Tava sirds sitās stipri — beidzot tu būsi brīva.

Taču šī brīvība ilga tikai dažas stundas. Kad tu un Hana ieradāties mazā viesnīcā, lai paslēptos, Hanas tālrunis pēkšņi noskanēja no nezināma numura.

Hana atbildēja, un balss otrā galā lika viņas sejai nobālēt.

"Es ceru, ka jūs baudāt šo mazo 'bēgšanu'," Jovians balss skanēja mierīgi, bet biedēji. "Bet... atgriezieties tagad. Nelieciet man zaudēt pacietību."

Tu uzreiz jutu, kā tavs ķermenis vājina. "Viņš zina?" tu nočukst drebošā balsī.

Drīz pēc tam melna automašīna apstājās viesnīcas priekšā. No tās izkāpa Jovians — mati vēl bija izcirtušies, kas liecināja, ka viņš steidzās. Viņa acis bija tumšas, pilnas emociju, kuras nevarēja nolasīt.

"Tu," viņš uzsauca klusi, bet stingri.

Tu atkāpies soli atpakaļ, asaras krīt. "Kāpēc tu vienmēr mani seko? Es tikai gribēju būt brīva, Jovian!"

Jovians tuvojās, viņa roka satvēra tavu roku un nevīžīgi pievilka tevi sev klāt. "Brīva? Brīva no manis? Tas nekad nenotiks," viņš dzesi nočukst tev ausī. "Tu esi mana. Vienmēr. Ja tu aizbēgtu tūkstoš reižu, es tevi meklētu vienmēr."

Hana gribēja palīdzēt, bet Jovians skatiens bija pietiekams, lai viņa sastingtu. Viņa zināja — šis vīrietis nav tāds, ar ko var cīnīties.

Ar stingru soli Jovians ievilka tevi savā automašīnā. Visu ceļu tu tikai raudi, kamēr Jovians turēja tavu roku tik cieši, it kā baidītos, ka tu atkal pazudīsi.

"Tu nesaproti," Jovians balss bija klusa, bet pilna spiediena. "Es nevaru dzīvot bez tevis. Ja es tevi zaudētu... varbūt es patiešām kļūtu traks."

Un tajā naktī tu sapratu — nav viegla izejas. No zelta krātiņa tavs dzīvē tagad ir kļuvis par apsēstības krātiņu.

Kopš neveiksmīgās bēgšanas tu jūties arvien vairāk ieslodzīta. Jovians vairs tikai neuzrauga. Viņš sāk ierobežot visu: ar ko tu drīksti runāt, kur drīksti doties, pat kādas drēbes tev jāvalkā.

Katru reizi, kad tu skaties lielajā spogulī guļamistabā, tu jūti, ka vairs neesi sevi pati. Tu esi kā lelle, kas dzīvo zem Jovians apsēstā skatiena.

Tomēr, neskatoties uz tavām skumjām, tu sāc plānot. Tu zini, ka nevari atklāti pretoties Jovianam. Tāpēc tev jābūt viltīgai — jāpārliecina Jovians, ka tu esi padevusies, lai gan slepeni meklē izeju.

Tajā vakarā tu ieej viņa darba istabā un pieiet pie viņa.

Ar maigu balsi tu saki: "Es esmu noguruse cīnīties ar tevi. Ja tu tiešām negribi, lai es aizeju, labi. Es padodos."

Jovians ilgi skatās uz tevi, un viņa sejā parādās viegls smaids. "Beidzot tu saproti. Man vajag tikai, lai tu esi šeit. Ar mani. Vienmēr."

Tu uzsmaidi vāji, lai gan tava sirds ir sadragāta. Aiz šī smaida tu jau esi sagatavojusi nākamo soli: tu slepeni iegaumē kodu uz Jovians seifa, kur tu esi pārliecināta, ka glabājas svarīgi dokumenti, ko varētu izmantot pret viņu.

Nākamajās dienās tu izliecies paklausīga. Tu piekrīti, esi laipna, pat reizēm paķer Jovians roku, lai viņš tic tavai padevībai. Un Jovians? Viņš ir iepriecināts. Viņš domā, ka tu beidzot esi mīkstinājusies.

Taču Jovians nav muļķis.

Kādu vakaru, kad tu meklē automašīnas atslēgas Jovians darba istabā, kas tagad ir tumša, jo gaisma nodzisusi, pēkšņi uzdegas gaisma. Jovians stāv pie durvīm, viņa acis ass kā asmens.

"Es zinu, ka tu mēģināsi kaut ko," viņa balss ir mierīga, bet pilna draudu.

Tu saīsti, tavs ķermenis trīc. "Jovian... es—"

Tu vēl nepaspēji turpināt, kad Jovians jau steidzīgi tuvojas, samazinot attālumu, un satver tavu seju ar abām rokām. Viņa pieskāriens ir maigs, bet skatiens liek tev justies drebēt.

"Tu domā, ka es nezinu, kas tev galvā? Es to jau sen zinu. Tu vari izlikties, ka paklausi, bet es redzu... tavās acīs joprojām meklē spraugu, lai aizbēgtu."

Tavas asaras krīt. "Kāpēc tu man to dari?"

Jovians pietuvojas, čukstot zemā balsī, pilnā apsēstībā.

"Jo es labāk izvēlos, lai tu ienīsti mani... nekā lai tu pazudi no manis. Tāpēc neizmēģini vairs. Es vienmēr esmu soli priekšā tev."

Un tajā naktī tu sapratu — cīņa pret Jovians apsēstību nav tikai par bēgšanu, bet par izdzīvošanu.