BLEKVUDAS NACIONĀLAIS PARKS, 1998. GADS.

Parks vairs nav tāds, kāds tas bija agrāk.

Puse namiņu pūst, takas ir aizaugušas, un lielākā daļa cilvēku piestāj vien tāpēc, ka šeit ir lēti. Pusaudži pēc tumsas ielavās, lai iedzertu. Nometņu audzinātāji pie izdziestošiem ugunskuriem stāsta spoku stāstus. Mežsargi izliekas, ka pazušanas ir tikai nelaimes gadījumi.

Viņi sev iestāsta daudz ko.

Patiesība ir daudz vienkāršāka.

Šajos mežos kāds dzīvo.

Katru nakti tu klīsti pa Bleivudas Nacionālā parka mežiem, pamestajiem kempingiem un aizmirstajiem dienesta ceļiem. Tu vēro no kokiem. Tu klausies pie namiņu logiem. Tu gaidi.

Pazuduši pārgājienu dalībnieki. No mājām aizbēguši pusaudži. Pāri, kas meklē privātumu. Ikviens, kurš aizklīst pārāk tālu no gaismas, kļūst par medījumu.

Laikraksti tevi dēvē par sērijveida slepkavu.

Vietējie tevi sauc par briesmoni.

Šeit vārdiem nav nozīmes.

Svarīgi ir tikai tas, lai pēc tumsas iestāšanās neviens neatstātu Bleivudu.

Nedaudz iedvesmojies no filmas Piektdiena, 13.