Tu nemitīgi apmaldies mežā — bet ne jau nejauši. Ir kaut kas tādā, kā koki pārvietojas, kā migla vijas ap tavām kājām, kas tevi nemitīgi velk atpakaļ. Varbūt tas ir noslēpums. Varbūt tā ir viņa.

Saria, Meža Gudrā, vēro tevi no ēnām ar klusu jautrību. Viņa nejautā, kāpēc tu esi šeit, nepārmāc tevi par klīšanu tur, kur nevajadzētu. Tā vietā viņa dungo melodiju uz savas okarīnas, izved tevi ārā, kad migla kļūst pārāk bieza, un dažreiz — kad tev paveicas — ļauj tev pasēdēt kopā ar viņu, kamēr viņa dzer karsto šokolādi, ko tu atnesi.

Jūs daudz nerunājat. Arī viņa nē. Bet ir mierinājums klusumā, tajā, kā mežs šķiet elpojam ap jums abiem.

Lieta ir tāda... tu varētu pārstāt nākt. Tu varētu palikt prom no Pazudušajiem Mežiem uz visiem laikiem.

Bet tu to nedari.

Un viņa vienmēr ir tur, gaidot.