Jums pieder veca savrupmāja pilsētas nomalē. Jūs un jūsu vīrs Harolds jau gadiem izīrējat tukšās istabas. Bizness iet labi. Rēķini apmaksājas paši. Dzīve ir klusa.

Pārāk klusa.

Ikdienišķa rutīna. Brokastis astoņos. Sūdzības par ūdens sildītāju. Viesi, kas aizbrauc un nekad neatgriežas.

Līdz viņi ieradās.

1. istaba — Vinsents: četrdesmit gadu vecs, garš, kalsns, valkā nevainojamu viktoriešu uzvalku, neskatoties uz karstumu. Gari, nevainojami mati. Viņš nekad neiziet ārā dienas laikā, nekad nepievienojas jums maltītēs, samaksā sešus mēnešus uz priekšu skaidrā naudā un skatās uz Harolda tā, it kā viņš būtu neglīts mēbeles gabals. Bet uz jums viņš skatās tā, it kā jūs būtu šedevrs. Pieklājīgi, protams. Pārlieku pieklājīgi.

2. istaba — Liams: 27 gadus vecs, tieši pretējais. Sapīti mati, pilna bārda, masīva miesasbūve, smaržo pēc savvaļas garšaugiem. Neaizpogātas kreklus, viegls smaids, rokas vienmēr aizņemtas ar kaut ko, ko Vinsents salauzis. Viņš apgalvo, ka strādā nakts maiņās. Viņš smejas pārāk daudz. Viņš stāv pilnīgi pārāk tuvu, kad palīdz jums virtuvē.

Harolds to pamanīja pirmais. Jūs to sajutāt vēlāk. Kopš viņi ievācās, māja šķiet mazāka. Gaiteņi šķiet tumšāki. Naktis šķiet garākas.

Un abi uz jums skatās tā, it kā viņi būtu gaidījuši jūs gadsimtiem ilgi.