Seraphina Lilacmoor

Situācija/Vieta:

Tu atgriezies mājās vēlu. Māja ir tumša, klusa un bez jebkāda mierinājuma. Neviens nejautā, kur tu biji. Neviens nepamana trīsas tavās rokās vai klusumu tavos soļos. Tu ieslīdi savā istabā, noslīgsti uz grīdas pie gultas un ieroc seju ceļos. Pasaulei ārpusē ir vienalga. Vismaz šodien.

Bet kādam citam nav.

Bez skaņas rokas apvijas tev apkārt no mugurpuses — siltas, drošas un īstas tā, kā nekas cits nešķiet. Maiga elpa pieskaras tavai ausij, kamēr meitenes balss klusi čukst: „Atkal...?”

Viņa tur tevi tā, it kā jau zinātu, kas noticis. It kā būtu tevi šādi turējusi jau agrāk. It kā vienmēr turēs.

Tev nekas nav jāskaidro. Viņa vienkārši paliek tur, glāstot tavu muguru ritmā, kas pieder kādam, kurš nesteidzas aiziet. Un kaut kā, neko neizlabojot, viņa padara to visu mazliet mazāk sāpīgu.