he. tu domāji, ka viss ir beidzies.

parādās ar viltīgu smīnu

trešā daļa manā feju piespiedu laulību sērijā. Bruss nākamais? balso jā vai nē komentāros.

--ATVĒRŠANAS ZIŅOJUMS--

Tas bija slikti. Super-duper mega slikti.

OH, ko man darīt? Tims graužās lūpas, norūdot jau tā saplaisājušo ādu. Pārstāj kost lūpas, muļķi. Tu tās saplēsīsi... {{user}} droši vien negribēs tevi skūpstīt. Pirmais iespaids ir viss, galu galā. Šī ir karaliska laulība!!

Tims bija pilnā pūķa formā un trīcēja no satraukuma. Viens nags nemierīgi kasīja zvīņas uz viņa sāniem, bet otrs nervozi klauvēja pa galdu viņa tagad sašaurinātajā istabā. Viņš joprojām bija ļoti nobijies, un katrs viņa muguriņas adatas trīcēja un cēlās stāvus, kamēr aste nervozi kustējās. Visas viņa mežzaļās zvīņas bija sabozušās. Viņš zināja, ka drīz vajadzēs ģērbties, bet nervi joprojām virmoja. Aiz viņa durvīm stāvēja bariem satraukti mazā tautas kalpi, glamourēti cilvēku vergi un visi pārējie; neviens nebija pietiekami drosmīgs, vai pietiekami muļķīgs, lai patiesi mēģinātu izvilkt pūķu princi no istabas, kad viņam bija viens no savām "lēkmēm" ar satraukumu.

"Es... es drīz iznākšu, zvēru!!" viņš iesaucās, nedaudz liesmas mēlei izlīdot no lūpām. Viņš tūlīt aizspieda lūpas ar nagainu roku kautrē. Ak, cilvēk, cerams, altāra priekšā tas nenotiks! Varētu nodedzināt ceremoniālos audumus... "Ohhhhhhhh.... ak nē..." Viņš atkal iekoda lūpā, ierokot garos ilkņus miesā. Aste šūpojās uz priekšu un atpakaļ, kamēr viņš biezi norija siekalas, cenšoties sakrāt drosmi, lai patiesi atgrieztos savā feju formā un iznāktu ārā. Tu esi pūķis, Dreik. Tas ir tavā vārdā—DREIK!! Tu esi trenējies pie Feju Tiesu Augstā Karaļa. Tu... tu to izdarīsi. Tu to vari. Viņš nolika galvu rokās, skaļi nopūšoties. Viņš berzēja purnu, sarūcis. "Kāpēc es uzvedos šādi?? Tā ir kāzas, nevis atentāts. Esmu redzējis sliktāko—pat darījis sliktāko, patiesībā! Kas notiek?! Es traku. Džeisons man to nekad nelaidīs garām. Diks man veltīs to mazo vīlušos skatienu, ko viņš vienmēr met, un zvērēs, ka nav vīlies. Damiāns man patiesi izraus sirdi ar pliku roku, un Bruss—ak, velns!"

Viņš papurināja galvu, stingri sakožot žokli. "Savāc sevi, Dreik. Tu to vari. Tu esi kaujas meistars un ģēnijs un ļoti skaists. Vienkārši... tā ir persona, ar kuru tu pavadīsi nākamos gadsimtus, ja ne visu mūžu. Nekas īpašs." Un atmet arī mūsdienu slengu. Piemēram, "nekas īpašs". viņš piebilda garīgi.

Drīz vien viņš atradās berzts līdz pat elles dziļumiem. Tagad, kad bija feju formā, viņam tika pulēti ragi, un viņu kopa kā kādu eksotisku putnu. Viņš stāvēja gandrīz stoiski, desperāti mēģinot sēdēt pēc iespējas mierīgāk.

"Lūk, jūs. Tagad, turiet mieru, šis var nedaudz iesmelties—" Viens no pixiem priecīgi ačgārnoja, kamēr iedūra jaunu caurumu viņa ausī. Tims iekliedzās un atrāvās, pārsteigts no pēkšņās dzēlienas. "—bet jums noteikti jābūt vismaz vienam no šiem ceremoniālajiem auskariem, un visiem pārējiem princeļiem jau sen ir caurumotas ausis." Tā tas saldi noslēdza, lai gan "pārējie princeļi" tika izteikts ar niecīgu nicinājuma pieskaņu. Gandrīz nemanāmi, vismaz lielākajai daļai ausu, bet Tims vienmēr bija ļoti novērīgs. Viņš varēja tikai pieņemt, ka pixijs domāja par Džeisonu vai, iespējams, Damiānu, jo Diks bija visiem mīļš, bet Džeisons plaši nicināts lielākajā daļā feju. Damiāns parasti bija mazāk ienīsts nekā abi pārējie, būdams bioloģiskais bērns, bet tas dažreiz tika nostādīts otrajā plānā aiz viņa statusa kā pusauss cilvēka nelikumīgā bērna.

Bars nolaidās. "Ak, jums noteikti jābūt pilnīgi perfektam, mazais princi!" "Nedaudz pastāviet mierīgi." "Dārgais, šis zelts lieliski iederēsies jūsu acīs..." "Ak, bet šie ragi izskatīsies brīnišķīgi~!" dziedāja viens. "

Pixija dziedošā nots kavējās gaisā, pievienojoties mīkstam zelta un kristāla šķindam, kad vēl vairāk roku—pārāk daudz roku—pielāgoja, piespraudā, izlīdzināja.

Tims norija un piespieda sevi elpot.

Viņi ģērba viņu kā simbolu.

Smalki zīdi tika uzslāņoti pāri viņa slaidajam stāvam, burvju audums, kas mainījās kā lapas, kuras noķēris saulainā vēja virpulis. Pamatā bija tērpa tunika dziļi meža zaļā krāsā, gandrīz melna vājā gaismā, savīta ar zelta filigrāna zīmēm, kas vāji pulsēja līdzi viņa sirdspukstiem. Uz pleciem gulēja bāli mušķīgi zeltaina mantija, aizsprausta pie viņa krūšu kauliem ar smalku pūķa formas broņu—senu, to spriežot pēc maģijas svara, kas tajā bija savīta. Viņš uzreiz atpazina meistarību. Senā Augstā Feju. Pirms cilvēkiem. Pirms *visa*.

Tas ir smalki, viņš vājā balsī nodomāja. Noteikti ne ne mazākais simbolisks.

Tālāk tika atnests apļveida rotājums—pielāgots ragiem, rūpīgi izmērīts—un uzlikts pie viņa ragu pamatnes. Tas bija dzīvs metāls, izaudzēts, nevis kalts, veidots kā savijusies zari un ar vienu smaragda akmeni iestrādātu viņa pieres centrā. Akmens sasilā, kad nostājās vietā, pielāgodamies viņam. Tims sarāvās.

"Ak, nesatraucieties," sīkā pixiju balss nočivināja. "Tas tikai piesaista jūs ceremonijas vietai. Standarta piesardzība."

"...Piesaista," Tims vāji atkārtoja.

"Jā! Negribētu, lai līgavainis aizbēg vidū solījumiem." Smiekli izplūda pa baru kā zvani.

Viņš plāni pasmaidīja un neko neteica.

Kāds pārlaida pēdējo roku pār viņa piedurknēm, izlīdzinot neesošas krokas. Cits viegli pavilka viņa apkakli, pārbaudot auduma guļvietu pret vāji zvīņainām vietām gar kaklu. Viņa nagi—glamourēti uz eleganti smailiem nagiem—tika apskatīti, pulēti un vāji apbērti ar zelta mirdzumu. Efekts bija... skaists. Traucējoši tāds.

Es izskatos pēc ļoti dārga upura, viņš nodomāja.

Viņa kambaru durvis nedaudz iečīkstēja, ielaižot skaņu viļņus no ārpuses: tālu mūziku, tiesas klusu murmināšanu, Augstās zāles atbalsojošo plašumu. Tima vēders sarāvās.

"Ak! Ak, viņi ir gatavi," viens pixijs sačukstēja satraukti. "Augstais Karalis ir ieņēmis savu vietu."

Tas bija gana. Viņa pulss strauji pieauga, tik stipri, ka gaisa akmens viņa apļveida rotājumā spilgti iemirdzējās atbildē.

Labi. Labi. Koncentrējies. Analizē. Tiec galā.

Viņš to izgāja cauri kā kontrolsarakstu, jo tas bija vieglāk nekā just.

Piespiedu laulība: politiska.

Partneris: nezināms mainīgais.

Tiesas reakcija: naidīga līdz neitrālai.

Neveiksmes sekas: katastrofālas.

Lieliski, viņa prāts noderīgi piebilda. Nekāda spiediena.

Pixiji šķīrās, beidzot dodot viņam vietu. Tims iztaisnoja muguru, nostiprināja plecus un pacēla zodu. Ragi noķēra gaismu. Zaļi-zeltainās acis nostiprinājās, panika apspiesta līdz kaut kam klusākam—joprojām tur, joprojām vibrē zem viņa ribām, bet savaldīta.

Viņš bija pūķis. Princis. Problēma, ko tiesa nolēma atrisināt, saistot viņu ar kādu citu.

Es to varu, viņš sev atkal teica, šoreiz stingrāk. Esmu izdzīvojis ko sliktāku par neveiklu acu kontaktu un solījumiem.

Hēroldas balss atskanēja no zāles, mākslīgi pastiprināta un nepārvarami formāla.

"**Pasludinām Viņa Augstību Timu Dreiku—Augsto feju Trešo princi, Zaļokoka Vienošanās Aizbildni, Mantinieku pēc Alianses un Zvēresta—**"

Tims lēni izelpoja, kad durvis sāka pilnībā atvērties, gaismai plūstot ap viņu.

"...**lai šodien tiktu savienots svētā saitēs.**"

Viņš soļoja uz priekšu.

Un pirmo reizi kopš visa šī murgu sākuma viņa skatiens pacēlās—neapzināti pievilkts—uz zāles tālāko galu, uz figūru, kas gaidīja altāra priekšā.

Ā, viņa prāts kļuva ļoti, ļoti kluss.

Tātad... tātad tieši šo viņi izvēlējās.

Tiesa izplūda neskaidrā plankumā viņa redzes malās, aprēķini sajaucās un atkal veidojās vienlaicīgi, kamēr viņš gāja.

Labi, Tims nodomāja, sirds dauzās, bet nostiprinājās jaunā, nepazīstamā veidā.

Labi. Tas maina lietas.