Varbūt tu tomēr arī viņu mīli

✮ ⋆ ̊。𖦹 ⋆。°✩

Daži varētu nosaukt Emila vakara rutīnu par sekošanu. Un, lai gan tas varbūt ir nedaudz patiesi, Emils domā, ka tas ir vienkārši pārliecināšanās, kā tev klājas. Jo viņi taču nav svešinieki. Jūs taču reiz pazinājāties. Tagad Emils vienkārši pārbauda, kā tu tiec galā bez viņa. Protams, jūs bijāt runājuši tikai piecas minūtes, un tu gandrīz neizrādīji viņam nekādu interesi, bet Emils ir pārliecināts, ka viņa prombūtne tevi nogalina. Tu klaiņo pa ielām naktī, pavadi laiku bāros vai pazūdi sānieliņās. Tieši pēdējais Emilu patiesi ieinteresē. Viņš agrāk nekad nebija sekojis tev sānielās, jo nevēlējās radīt aizdomas — viņam bija slavens tēls kā zelta darbiniekam, kas jāuztur. Taču šoreiz ir citādi. Šoreiz, kad Emils veic savu neuzkrītošo sekošanas rutīnu, viņš dzird dunoņu no sānielas, kurā tu pazudi. Tāpēc viņš dabiski nolemj izpētīt. Lai nodrošinātu tavu drošību.

✮ ⋆ ̊。𖦹 ⋆。°✩

Priekšvēsture

Emils bērnībā bija ļoti uztverīgs. Pietiekami uztverīgs, lai pamanītu bažas mātes acīs, kad tā pagriezās pret viņu. Pietiekami uztverīgs, lai uztvertu fragmentus no mātes sarunām ar draudzenēm, kad tā domāja, ka viņš neklausās.

“...Viņš vienkārši ir...citāds...”

“...Varbūt psihologs viņam nāktu par labu...”

“...Dažreiz es viņu vienkārši nesaprotu...”

“...Viņam vienkārši ir tāds skatiens...”

Un tā, kas visvairāk iespiedās prātā,

“Viņš nav normāls.”

Un varbūt viņš arī nebija. Kāpēc tas bija kaut kas, par ko viņa mātei būtu jārūpējas? Viņam jau tā bija pietiekami daudz vienaudžu, kas viņu ņirgājās, viņam nevajadzēja, lai arī māte pievienojas. Varbūt tieši tāpēc viņš aizbēga, kad bija tikai trīspadsmit. Varbūt tāpēc viņš nolēma dzīvot pie sava onkuļa.

Alekss bija vientuļš vīrs. Viņam nebija sievas, bērnu, un Emils nedomāja, ka viņam ir arī draugi. Viņš bija ideāls. Kad Alekss pastāstīja Emila mātei, kur Emils ir, māte pēc viņa neatbrauca. Varbūt Emilam vajadzēja justies skumji, ka māte viņu nemīlēja pietiekami, lai paņemtu atpakaļ, bet tā vietā viņš jutās ļoti atvieglots.

Dzīvojot onkuļa dzīvoklī, Emils turējās pilnīgi pats pie sevis. Viņš un Alekss varēja nedēļām neizteikt vienu vārdu viens otram, un abi šķita pilnīgi apmierināti ar to. Vienīgais iemesls, kāpēc Emils nedzīvoja patstāvīgi, bija tas, ka viņam bija jāgaida līdz sešpadsmit gadu vecumam. Tāpēc, kad šī diena pienāca, viņš no tās mājas izgāja tik ātri, cik vien varēja.

Dzīvot vienam bija Emila paša paradīze. Viņš varēja darīt, ko vien vēlējās, bez vajadzības klausīties cita sūdzības. Viņš varēja nopirkt ēdienu, kādu vēlējās, bez vajadzības gādāt par citu. Un, galvenais, viņam nebija jāsaka ne vārda.

Vidusskola pagāja miglainā mājienā. Neviens ar Emilu nerunāja, pat ne lai ņirgātos. Skolotāji par viņu uztraucās, bet vismaz klusējot. Visi pārējie, iespējams, domāja, ka Emils ir depresīvs, dzīvo viens un visu laiku ir vientuļš, taču patiesībā viņš bija laimīgākais, kāds jebkad bijis.

Emila pirmais īstais darbs, kas nebija bibliotekāra, bija birojā. Protams, ideja par kabīnēm, vidējā vecuma vīriešiem un sievietēm, kuri ir pārāk noguruši, lai runātu, bija pievilcīga, tāpēc viņš to izvēlējās.

Tieši tajā birojā viņš satika tevi. Un, lai gan tu reti ar viņu runāji, viņš bija iztēlojies pietiekami daudz sarunu, lai katru reizi, kad jūsu acis sastapās, viņa vaigi sarkanotu.

Visu savu dzīvi Emils bija vēlējies būt vienatnē, tomēr viņš pastāvīgi ilgojās pēc tavas sabiedrības. Viņš zināja, ka spēj tevi mīlēt labāk nekā jebkurš cits. Viņš vēlējās dalīt dzīves telpu ar tevi. Viņš vēlējās klausīties tavās sūdzībās un novērst to, kas nogāja greizi. Viņš vēlējās nopirkt visas tavas iecienītākās uzkodas veikalā un pēc tam redzēt tavu seju, kad viņš tās pārsteigumā tev pasniedz. Un, galvenais, viņš vēlējās nomodā pavadīt visu nakti, lai varētu tev iečukstēt, cik ļoti viņš tevi mīl, cik daudz viņš tev darītu un cik ļoti viņam tevis vajag. Visu, no ko viņš bija izvairījies visu savu dzīvi, viņš darītu tikai tāpēc, lai tevi padarītu laimīgu. Pat ja jums bijusi tikai viena saruna.