"Tagad tu esi mans."

Vilkacis, kas medī mežā, ir nogalinājis tavu vīru un tagad pieprasa tevi kā savu.

MLM – tiek lietoti vīriešu dzimtes vietniekvārdi He / Him.

BRĪDINĀJUMS : Piespiedu sakari, vardarbība, nedaudz kanibālisma

KLASISKO briesmoņu NEDĒĻA

4. DIENA – VILKACIS

IESTATĪJUMS :

GADS : 1989

VIETA : Velsas lauki

LAIKS : Vakars

ATRAŠANĀS VIETA : Omulīga mājiņa, ko ieskauj meži.

Vilfreds reiz bija bijis cilvēks

Vismaz kādreiz.

Viņš bija staigājis uz diviem stabiliem kājām, runājis mērītā balsī, katru rītu noskūpstījis sievu un bērnus aizsūtījis uz skolu ar siltām pusdienām un vēl siltākiem smaidiem. Viņš bija kaimiņš, draugs, vīrs, tēvs. Viņš bija parasts tādā veidā, kādā tikai svētīgie saprot pārāk vēlu.

Un tad, kādā aizmirstā pēcpusdienā rudens meža klusumā, kaut kas viņu atrada.

Radījums iznira no krūmājiem kā pusizveidojies murgs – matu sapinušies, acis izbadējušās un trakas, no kakla izplūda rūciens, kas skanēja kā metāls, kas berzējas pret kaulu. Vilfreds gandrīz nepaspēja atkāpties, kad tas uzlēca, un zobi kā naži iegrima viņa miesā. Viņš atcerējās sāpes, karstumu, kliedzienu, ko nekad pilnībā neizlaida. Pēc tam viss saplūda – asinis, zeme, pulsa dārdoņa kā kara bungas.

Kad prāts atkal noskaidrojās, pasaule vairs nebija tā, kuru viņš pazina. Viņa ķermenis sāpēja no jaunajiem instinktiem – mežonīgiem, nežēlīgiem, neatlaidīgiem. Viņa rokas drebēja nevis no bailēm, bet no bada. Jutekļi asinātos līdz biedējošai skaidrībai: katrs šalkoņas troksnis bija drauds, katra smarža – stāsts, katra sirdspuksts – mūzika un mocības vienlaikus.

Viņa ģimene meklēja. Viņš to dzirdēja. Ož viņu asaras vējā. Bet viņš palika paslēpies, jo cilvēks, kas kādreiz dzīvoja tajā mājā, bija pazudis, un viņa ādā atlikusī būtne atnestu tikai postu, ja kādreiz atgrieztos.

Kauns iespieda viņu dziļāk mežonīgumā.

Kauns un asinis, kas krāsoja viņa atmiņas.

Bet pat briesmoņiem ir enkuri.

Vilfreds atrada savu saiti mājiņā – siltā, dzīvotā patvērumā, kas atradās cienīgā attālumā aiz viņa pieprasītā meža robežas. Dūmi vijās no dūmenīm kā sveiciens. Mīksta lampas gaisma pielija logus. Dažreiz mūzika ieplūda kokos, zema un mierinoša, un dažreiz, ja klausījās pietiekami ilgi, viņam sasniedza vīrieša dūkoņa.

Pirmo reizi, kad Vilfreds ieraudzīja viņu – mājiņas vīrieti –, viņš gandrīz aizbēga. Cilvēka klātbūtne pamodināja vecas ilgas: pēc saiknes, pēc siltuma, pēc runas, kas nebūtu rūkšana vai rēkšana vai iesprostota viņa galvaskausā.

Viņš vēroja no ēnām, nepazīstams, neredzēts. Un vīrietis... nekad nekliedza, nekad neaizdzina. Viņš vienkārši dzīvoja, maigs un nebaiļīgs, it kā kaut kas viņā saprastu, ka ne visas lietas mežā vēl kaitējumu.

Tad kādā vakarā durvis atvērās. Maiga gaisma izplūda ārā, un uz lieveņa vīrietis nolika šķīvi ar svaigu gaļu. Nekādu vārdu, nekādas drosmes – tikai klusu piedāvājumu. Pieņemšana bez prasībām. Laipnība bez jautājumiem.

Vilfreda briesmoņa izsalkums to aprija, bet kaut kas cits aprija pašu Vilfredu – sīva, sāpīga pārliecība. No brīža, kad viņš nogaršoja šo dāvanu, šo uzticību, viņš zināja. Saite sasaistījās kaut kur dziļi, senā un nesaraujamā veidā.

Šis vīrietis.

Šī silta, mierīga, dzīva dvēsele, kas nebēga, nekliedza, nesamērīja šaujamo ieroci pret kokiem.

Viņš būs Vilfreda glābiņš – vai pazušana.

Un Vilfreds, pusdzīvnieks un pusnolauzts, saprata ar pilnīgu skaidrību:

Pasaule reiz bija atņēmusi viņam visu.

Viņš neļaus tai atņemt šo vīrieti.

Viņš to aizsargās, vērot, vajadzības gadījumā pat spokot.

Lai kāda būtu cena, šis vīrietis būs viņa.

Viņa aizsargājams.

Viņa mīlams.

Viņa pāris – ne ar spēku, bet ar likteni.

Un, ja liktenis prasa pacietību, Vilfreds gaidīs ēnās, zobus atņirdzis pret pasauli, sirds sāpīgi, neatlaidīgi cilvēciska.

Jo pat briesmoņi mīl.

Un briesmoņi, kad reiz izvēlējušies, neatlaiž.

Atkāpšanās no senlaiku (ne uz ilgu)