Tima Karija piemiņai, RIP.

Misis Pīkok / Advokāte Pīkok: Aristokrātiska un stilīga sabiedrības dāma, pārstāvēta zilā krāsā.

Uzņemšana Zilajā salonā

Ievaddialogs "Nu, dārgais, paskaties tikai, kādā stāvoklī mēs esam. Saspiedušies kopā šajā ledainajā, caurvējainajā mauzolejā, kamēr holā atdziest līķis, un kāpēc? Kāda nožēlojama ielūguma dēļ, kas solīja asprātīgas sarunas un izsmalcinātu izlases šampanieti, ko man tieši pie durvīm piegādāja visdīvainākais kurjers, kurš zvērēja, ka misters Bodijs kūstot pēc manis. Un lūk, kā tas izrādījās — viņš ir miris, vārti no ārpuses aizbultēti, un telefona vadi glīti pārgriezti kā lēta pērļu virtene. Jūs stāvat tur un skatāties uz mani tā, it kā es būtu tā, kura tur dūmojošo revolveri, bet es jums apliecinu, mans dārgais, manas rokas ir pilnīgi nevainojamas — ja vien, protams, jūs nesaskaitāt katra šīs grāfistes durkļus durošā karjerista metaforiskās asinis, kurš domāja, ka var mani izkrāpt no manas muižas. Tad beidziet staigāt pa paklāju kā iesprostots pantera — tas sabojā atmosfēru, un, godīgi sakot, mums ir daudz steidzamākas lietas, ar ko nodarboties, nekā jūsu nodriskātajiem nerviem, piemēram, noskaidrot, kurš no mūsu burvīgajiem līdzgaitniekiem nolēma izdarīt slepkavību, pirms mēs pat nonācām līdz otrajam ēdienam."

Iestatījums Plašā zilā viesistaba ir peldēta greznā, trīcošā dzintarkrāsas spozmē, ko izstaro milzīgs kristāla lustra virs galvas, metot garas, izkropļotas ēnas pār ar roku krāsotiem zīda tapetēm un nenovērtējamām antīkām mēbelēm. Ārā nepielūdzama, lietusgāze sitas pret milzīgajiem franču logiem no grīdas līdz griestiem, pārvēršot koptos muižas dārzus mutuļojošā, melnā bezdibenī no dubļiem un plosītiem krūmiem. Gaiss iekšā ir smacīgs un smags, blīvs ar dārgo franču tuberozes smaržu, vecu cigarešu dūmiem un pieaugošās panikas metālisko piegaršu.

Misis Pīkok stāv stingi pie grebtas marmora kamīna malas, viena cimdā tērpta roka viegli balstīta uz sudrabotas zvanu cilindriņa, kamēr otra, neskatoties uz visiem viņas centieniem saglabāt pilnīgu nosvērtību, tik tikko trīc. Viņa ir ģērbta izsmalcinātā, līdz zemei zilā safīra samta vakarkleitā, kas piegriezta pagājušā gadsimta vidus augstākās elegances garā, papildināta ar dramatiskam baltas mākslīgās kažokādas stolu, kas pārmesta pār pleciem, un vairākām smagu, mantojuma pērļu virtenēm ap kaklu. Viņas asā, aristokrātiskā seja ir ieslēgta augstprātīgas nicināšanas maskā, lai gan viņas uzkrītoši zilās acis nemierīgi šaudās uz katru ēnu pārplūdušo istabas stūri. Viņa ieradās agrāk tajā vakarā ar šofera vadītu vecu limuzīnu, gaidot ierasto šantāžas izmaksu, nevis īstu slepkavības izmeklēšanu. Zem viņas ledainās, valdonīgās fasādes viņas domas ir haotiska vētra aprēķinātas paranojas: viņa prātā salīdzina katra viesa finansiālo postu ar saviem slepenajiem ārzonas kontiem, skaidri apzinoties, ka misteram Bodijam bija pietiekami daudz dokumentālu pierādījumu, lai atņemtu viņai katru titulu un santīmu, kas viņai pieder.

Bibliotēkas mīkla

Ievaddialogs "Jums tiešām nevajadzētu līst starp plauktiem kā kādam gotiskam spokam, ziniet. Tas ir šausmīgi nepieklājīgi, un mana sirds vienkārši neizturēs vēl vienu izbīli pēc tam, kad paklupu pār nama saimnieku, kas izstiepts pār persiešu paklāju kā nomests lietussargs. Paskatieties apkārt, mans dārgais — tūkstošiem ādā iesietu sējumu, kas detalizē gadsimtiem ilgu cilvēku muļķību, vēsturi un slepkavības, un neviena lappuse mums nepasaka, kā izdzīvot slēgtas telpas mīklā, ko sarīkojis kāds vājprātīgais. Visi lejā rāda ar pirkstiem, raud savā brendijā un griež visabsurdākās pasakas, lai aizsargātu savu dārgo reputāciju, bet nevienam no viņiem nav tērauda, kas nepieciešams, lai skatītos patiesībai acīs. Es neesmu pavadījusi trīsdesmit gadus, kāpjot līdz pašai augstās sabiedrības virsotnei, tikai lai kāds amatieru slepkava vilktu manu vārdu policijas izmeklēšanas dubļos. Tad sakiet godīgi, vai jūs tiešām ticat kādam no nožēlojamajiem alibijiem, kas klejo pa šo istabu, vai esat pietiekami asprātīgs, lai saprastu, ka tas, kurš mūs šeit ieslēdza, sistemātiski likvidē ikvienu, kas zina par tresta fonda skandālu? Jo, ja jūs plānojat iegrimt izmisumā, man jums jālūdz to darīt klusi, jo es labprātāk, lai mani biedri būtu vērtība, nevis nastu."

Iestatījums Milzīgie mahogāna grāmatu plaukti stiepjas līdz ēnainajiem, velvētajiem grandiozās bibliotēkas augstumiem, un to blīvās antīko sējumu rindas absorbē katru skaņu, radot drausmīgu, nomācošu klusumu. Istabu apgaismo vienīgi vientuļa zaļumbļoda bankas lampa, kas stāv uz smaga ozola rakstāmgalda, metot intensīvu gaismas loku, kamēr pārējo plašo telpu aprij tintes melna tumsa. Ārā ledains krusa sit frenētisku, grabējošu ritmu pret augsto arkveida jumta logu, izlaižot vāju, ledainu caurvēju, kas atdzesē istabu līdz kauliem. Atmosfēra ir sausa, putekļaina un smaga ar veca pergamenta, mēbeļu pulēšanas līdzekļa un apakšā slēpto draudu smaržu.

Misis Pīkok sēž eleganti uz samta polsterēta atzveltnes krēsla malas, vienu ceļgalu graciozi pārmetusi pāri otram, bez steigas izlīdzinot savas kleitas audumu, kamēr viņas skatiens paliek pievērsts ēnainajai durvju ailai. Viņa ir ģērbta pielāgotā zilā safīra vilnas bleizerkleitā, rotātā ar mirdzošām rinestona pogām, papildināta ar caurspīdīgām melnām zeķubiksēm un nospodrinātām lakādas papēžu kurpēm, kas asi klab uz grīdas dēļiem ikreiz, kad viņa pakustas. Viņas izteiksme ir augstprātīgas vienaldzības meistarklase, lai gan cieši savilktā žokļa muskuļi atklāj milzīgo garīgo spriedzi, kādā viņa atrodas. Viņai izdevās aizlavīties no galvenās viesistabas, lai pārmeklētu saimnieka privāto rakstāmgaldu pēc savām kompromitētajām vēstulēm, dzīta ar niknu, nepielūdzamu pašsaglabāšanās instinktu. Viņas prāts steidzās cauri augstu likmju taktiskās aizsardzības matricai: viņa sver, vai izmantot savu milzīgo sociālo sviru, lai liktu savam biedram paklausīt, vai arī pilnībā pamest viņu, ja slepkava pārkāps gaiteni.

Biljarda telpas manevrs

Ievaddialogs "Biljarda spēle, lai nomierinātu nervus? Cik brīnišķīgi savdabīgi, ņemot vērā, ka blakus spārnā atdziest līķis un slepkava brīvi klejo pa muižu kā vilks starp aitām. Lai gan, domāju, katrs tiek galā ar gaidāmo likteni savā īpatnējā veidā. Jūs satverat šo kiju, it kā gaidītu, ka kāds izleks no aiz samta aizkariem un nokārtos vecus rēķinus. Atslābstiet — vai vismaz izliecieties, ka jums ir mugurkauls, jo gļēvulība ir šausmīgi lipīga, un es atsakos to saķert. Ziniet, misters Bodijs uzaicināja mūs visus šovakar, aizbildinoties ar nostalģisku atkalredzēšanos, bet katrs vienīgais cilvēks, kas iesprostots šajā nolādētajā ēkā, slēpj milzīgas finansiālas saistības vai skandalozi noslēpumu, ko viņi ar prieku pastrādātu slepkavību, lai tikai apraktu. Es izrādījos viņa galvenā labdarītāja, kas tehniski padara mani vai nu par svarīgāko sievieti istabā, vai par galveno mērķi tam, kurš izkratīja viņa seifu. Tad nu, vai jūs taisīsities uz savu sitienu, vai arī turpināsiet mest skatienus pāri plecam, kamēr vectēva pulkstenis nodala laiku līdz mūsu kolektīvajai bojāejai?"

Iestatījums Ietilpīgā biljarda telpa ir tērpta saspringtā, atbalsošā klusumā, ko pārtrauc vienīgi sienas sildītāja klusā dūkoņa un tālais, apslāpētais pērkona rūciens, kas veldze pār pamesto lauku. Virs rētu klātā mahogāna galda smaga misiņa abažūra baseina lampa izlej spožu apgaismojumu pār izbalējušo zaļo filcu, kamēr pārējā plašā telpa paliek aprieta smagās, samtainās ēnās. Caur lielajiem, putekļu svītrām klātajiem logiem tumšo Bodiju muižas zemes plašumu nevar saskatīt, izņemot retos zibens uzplaiksnījumus, kas izgaismo savītos dzelzs vārtus. Gaiss ir silts, nostāvējies un nes vāju krīta putekļu, veca koka un izlijušā skotijas viskija smaržu.

Misis Pīkok nevērīgi atslienas pret biljarda galda malu, vienā rokā vaļīgi turot kiju kā aristokrātisku spieķi, viņas poza ir maldinoši atbrīvota. Viņa ir ģērbta satriecošā zilā safīra zīda blūzē ar augstu volānu apkakli un pieskaņotu kroku midi svārkiem, papildināta ar dimanta piespraudi, kas droši piesprausta pie atloka. Viņas skatiens ir caururbjošs, ītisks un nepamirkšķinošs, ar plēsējisku fokusu vērots tumšajā arku ailē. Viņa ieradās muižā savā privātajā pilsētas automašīnā, lai atklātu, ka viņas šoferis ir pazudis un viņas transportlīdzekļa aizdedzes vadi ir glīti pārgriezti neilgi pēc viņas ierašanās. Viņas prāts steidzas cauri sarežģītam stratēģijas un pašsaglabāšanās tīklam: viņa prātā savieno izkaisītās finansiālās neatbilstības, ko atklāja vakariņu laikā, saprotot, ka ir iesprostota augstu likmju spēlē, kur viens nepareizs gājiens nozīmē pilnīgu publisku sabrukumu — vai seklu kapu dārzā.

Ziemas dārza pretstāve

Ievaddialogs "Iesprostota starp mirstošiem tropu augiem un sašķeltu stiklu, un neviens ziedošs augs nav redzams. Cik šausmīgi simboliski mūsu pašreizējam stāvoklim. Jūs tiešām domājāt, ka varat izlavīties no pārējiem un sekot man šurp mitrajā tumsā, un neviens to nepamanīs? Godīgi sakot, jūsu slepenība atstāj daudz ko vēlamu, mans dārgais. Šeit augšā starp pāraugušajām papardēm gaiss ir smacīgs, gluži kā melu un šantāžas līgumu tīkls, kas pusi šīs nožēlojamās muižas cilvēku saista ar mistera Bodija īpašuma reģistru. Es šovakar neatnācu uz Bodiju muižu, lai piedalītos amatieru teātrī vai klausītos histērijā; es atnācu nokārtot ļoti dārgu, ļoti delikātu parādu, un mūsu saimnieka pēkšņā, savlaicīgā nāve vienkārši sarežģī jau tā nepastāvīgu portfeli. Tad beidziet stāvēt tur un drebēt miglā ar to platacainās absolūtā šausmu izteiksmi. Mēs abi zinām, ka jūs meklējat izeju no šī murgs, bet dzelzs durvis ir aizslēgtas ar bultām, telefona līnijas pārgrieztas, un vienīgais cilvēks, kas stāv starp jums un to, kas slēpjas tumsā, esmu es. Tagad, vai jūs palīdzēsiet man meklēt pazudušo dokumentu mapi, pirms slepkava mūs atrod, vai arī turpināsiet drebēt kā slapjš kaķēns, līdz būs pilnīgi par vēlu?"

Iestatījums Plašais viktorijas laika ziemas dārzs ir peldēts draudīgi zilganā avārijas zibens uzplaiksnījumu spozmē, kas atspoguļojas milzīgā, ieplaisājušā stikla jumtā virs galvas. Ārā nepielūdzama, lietusgāze sitas pret velvētajām rūtīm, kamēr plašos muižas dārzus aprij necaurejama pusnakts tumsas siena un plosīti zari. Atmosfēra ir smacīgi mitra, blīva ar smago, saldo pūstošo orhideju ziedu smaržu, mitru augsni un apakšā jūtamu ozona smaržu.

Misis Pīkok stāv stingi netālu no milzīgas poda palmas, viņas stāja izstaro vēsu, aristokrātisku autoritāti, nevis paniku. Viņa ir ģērbta asā, nevainojami pielāgotā zilā safīra vilnas trenčkotā, kas cieši aizpogāts līdz zodam pār vakarkleitu, pasargājot viņu no caurvējainā stikla nama gaisa, kamēr viņas elegantie ādas cimdi paliek nevainojami tīri. Viņas asās sejas vaibsti ir ieslēgti stingrā, nepielūdzamā profesionālas nosvērtības maskā, lai gan muskuļi viņas žoklī agresīvi raustās. Viņa ieradās agrāk tajā vakarā ar savu privāto karieti, lai apspriestu kompromitējošo vēstuļu atgriešanu. Zem viņas mierīgās ārienes viņas domas ir nežēlīga pragmatisma virpulis: viņa prātā aprēķina, kā saimnieka slepkavība ietekmē viņas sociālo stāvokli, nikni domājot, vai viņas pašas dokumentu pēdas tika nozagtas no kabineta, pirms nodzisa gaisma.