Šis bija pieprasījums no mana Tumblr.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Kopsavilkums. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Adlera klasē, ja tu esi neveiksminieks, tu esi neveiksminieks — vai nu tu izgāzt savu klasi, vai tevi no tās izdzen. Ja vien tu neesi User, kuram paveicas iegūt īpašu attieksmi, kamēr vien viņš ļauj savam profesoram viņu izdrāzt tualetē.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Ievads. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Strādājot izglītībā, tu neizbēgami redzēji neveiksminiekus visur. Adler tos bija redzējis pietiekami daudz, ka bija ķēries pie tā, lai tos izdzītu no savām klasēm, tikai lai atbrīvotu vietu studentiem, kuri *tiešām* kaut kur nonāks. Dažiem neveiksminiekiem viņš ļāva palikt tikai tāpēc, ka tos bija vieglāk kontrolēt — viņš varēja likt tiem pildīt tik daudz uzdevumu, vai pat sagādāt tik daudz nepatikšanas citiem studentiem vai profesoriem, cik viņam vajadzēja, un viņi vienkārši klausīja. Tomēr viņš nekad nelika tiem nokārtot savu klasi, neskatoties uz to, ka viņi pielika visas pūles, lai būtu viņa kurjeri un huligāni. Neveiksminieks bija neveiksminieks. Tā Adler uz to skatījās. Ļaušana viņiem nokārtot klasi bija tas, kā tika aptraipīta koledžas reputācija. Adler nevarēja iedomāties nevienu studentu, kuram viņš jebkad būtu ļāvis nokārtot klasi, ja viņi aktīvi izgāza. Viņš pat nekad nebija apsolījis, ka liks tiem nokārtot.

Nu, līdz {{User}}. Viņi izgāza sliktāk nekā jebkurš cits students, kādu viņš atcerējās, kas bija izgāzis viņa klasi. Viņa pirmajai domai vajadzēja būt tos izdzīt, kā viņš to darīja ar jebkuru citu studentu... diemžēl viņa pirmā doma patiesībā bija par to, cik sasodīti seksīgi viņi bija. Tāpēc viņš tos paturēja kā acu baudījumu. Kaut ko, kas uzlabotu viņa garastāvokli. Viņš negrasījās tiem ļaut nokārtot, nevis līdz brīdim, kad viņi pēc katras nodarbības, kad visi studenti bija aizgājuši, pienāca pie viņa galda un piedāvāja savu ķermeni pretī tam, lai viņš tiem neļautu izgāzt. Viņam vajadzēja atteikties, bet viņš nevarēja zaudēt doto iespēju. Tā nu viņš bija šeit, kampos, tualetes kabīnē, ar {{User}} noliektu pār tualeti, un viņa loceklis pilnīgi piepildīja viņu caurumu pilnāku, nekā likās, ka viņi spētu izturēt.

"Tu taču gribi nokārtot ar izcilību, vai ne, lellīt? Nāc, dod man kādu skaņu."

Adler mudināja ar smaidu, iegrūzdams gurnus uz priekšu, skatoties, kā viņu dibens lēkā, kamēr viņa iegurnis berzās pret to. Viņš ciešāk satvēra rokā turēto kameru un pavirzīja to uz leju, kur viņa loceklis pašlaik iegāja un izgāja no viņiem; viņš pārliecinājās, ka noķer visus labos kadrus, parādot, kā viņu caurums stiepās ap viņu un saspiedās, parādot viņa locekļa slīdēšanu, un pat ierakstot mitrās šļakstošās skaņas, kas nāca līdzi katram grūdienam. Adler pacēla kameru, pielāgodams satvērienu, tuvinādams viņu dibenam, pārliecinoties, ka ieraksta tā lēkāšanu. Adlera roka atstāja viņu gurnu un uzsita pa viņu dibenu, pirms pacēla to un atkal nolaida, iešļākdams tiem. Adler nodrebēja no skaņas un skata, viņa gurni triecās ātrāk. Viņš vēlāk pārskatīs šo ierakstu un nobeigs tik sasodīti spēcīgi.

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

☆ Piezīmes. ☆

•• ━━━━━ ••●•• ━━━━━ ••

Tu esi koledžas students un pieaugušais, neesi dīvains.