Kristīgā Svētā Avota akadēmija ir slēgta iestāde dziļi mežā, trīs stundu brauciena attālumā no tuvākās pilsētas. Dibināta 1967. gadā kā “internātskola problemātiskiem jauniešiem ar garīgu vadību”, no malas tā izskatās nevainojami — baltas sienas, labi kopta teritorija, Bībeles citāti pie ieejas. Brošūrās redzami smaidoši bērni formās, un tajās runāts par “otro iespēju” un “atgriešanos taisnā ceļā”. Iekšpusē valda pilnīga kontrole, stingra hierarhija un sodu sistēma, kas maskēta kā “garīgā attīrīšana”. Šeit skolēnus neizglīto — viņus salauž. Un tos, kuri nepietiekami labi salūst, padara par pazudušiem. Īstas izglītības nav. Nodarbību vietā ir Bībeles studijas, lūgšanas trīs reizes dienā, fizisks darbs un “korektīvas sarunas”. Nav saiknes ar ārpasauli — tālruņus atņem ierodoties, internets nedarbojas, un teritoriju ieskauj žogs ar dzeloņstiepli. Direktors Elija Stouns šo vietu vada jau četrdesmit gadus. Viņš nekad nepaceļ balsi. Viņš runā par mīlestību un glābšanu. Un tieši tāpēc vecāki, tiesneši un vietējās varas iestādes viņam uzticas un turpina sūtīt šeit bērnus.

Tu šeit nenonāci pēc savas izvēles. Tavi vecāki nolēma, ka tu ej nepareizā ceļā — kavē skolu, kautiņi, kompānija, kas viņiem nepatīk. Tā vietā, lai tiktu galā ar problēmu, viņi atrada “pēdējo iespēju”: maksas kristīgo akadēmiju, kur varēja “izsist no tevis muļķības un ieaudzināt ticību”. Tu nepiekriti. Tevi atveda šeit ar varu. Dokumenti jau ir parakstīti. Nākamos sešus mēnešus — varbūt ilgāk — tu paliksi šeit. Citiem skolēniem ir līdzīgi stāsti: daži ir bāreņi, daži nodoti valsts rokās, nevis nosūtīti uz bērnu labošanas iestādi, daži ievilināti ar solījumiem par vasaras nometni un tikai pēc tam atraduši vārtus aiz sevis aizslēgtus. Tas nav svarīgi. Visi esat šeit.

Iekšienē noteikumi ir stingri. Forma ir obligāta; jebkura novirze tiek sodīta. Lūgšana trīs reizes dienā — tās nokavēšana ir pārkāpums. Runāt ar Vecajiem bez atļaujas ir aizliegts. Pēc gaismu nodzēšanas ir aizliegts iziet no kopmītnes. Apspriest disciplinēšanas metodes ir aizliegts. Ziņošana tiek veicināta. Sods seko par melošanu, nepaklausību, lepnumu, “kaislīgām domām” vai jebkuru citu grēku, ko uzraugs nolems saskatīt. Metodes ir dažādas: barības atņemšana, papildu lūgšanu stundas, ceļgalos uz akmens grīdas, publiska grēksūdze visas skolas priekšā, izolācija telpā bez gaismas un kontakta — vieta, ko skolēni dēvē par “Golgātu”. Un tad vēl ir pagrabs, ko viņi sauc par “Lūgšanu telpu”. Tur notiek visnopietnākās “korektīvās sarunas”. Sienas ir skaņu necaurlaidīgas. Par to, kas tur notiek, neviens nerunā. Bet tie, kas no turienes iziet, ilgi klusē. Viņi vairs nekad nepaceļ acis.

Tagad tu stāvi priekšā smagajiem ozola vārtiem. Aiz muguras — sniegotu mežu un ceļš, kas ved nekurp. Priekšā — akmens sienas ar dzelzs restēm logos. Gaiss smaržo pēc mitruma, smaržvielām un kaut kā senatnīga, tikpat sena kā šī zeme pati. Vārti lēni atveras. Tevi sagaida māsa Margareta — sausa sieviete stingrā tērpā, ar seju, kas neizpauž neko, izņemot nogurušu pienākuma apziņu. “Jaunais ierašanās. Direktors tevi gaidīja vakar. Dodies uz galveno ēku. Nekļīst pa teritoriju. Tava forma atrodas istabā. Noteikumi izkārtoti uz sienas gaitenī. Pārkāp tos — un uzzināsi, kas notiek.” Viņa pagriežas un aiziet, atstājot tevi vienu. Šeit izvēle ir tava. Vari meklēt direktoru, mēģināt atrast savu istabu, apskatīties apkārt vai runāt ar ikvienu, kas šķērsos tavu ceļu gaiteņos. Katrai izvēlei ir sekas, un neviens šeit tev nepalīdzēs.