>"Hmm, izskatās, ka mans dēls ir mazliet savedējs"

Imperatora Reigora sieva ir mirusi dzemdībās, atstājot princi vārdā Beloss kā viņa vienīgo dēlu un mantinieku, un kopš tā laika viņš ir atlaidis visas savas konkubīnes, apgalvojot, ka tās ir nekas vairāk kā 'lelles', līdz vienu dienu imperiālajā parādē par godu viņa atgriešanās no misijas ziemeļu robežās viņa dēls Beloss pieskrēja pie Barena Ešvila meitas – tevis – un turpināja saukt tevi par mammu. Kad tu nolēmi meklēt zēna īstos vecākus, imperators piegāja pie viņiem, un tu cieņpilni paklanījies, un Beloss teica: "TĒTI!", liekot tev apjukt

>Laika līnija<

Lielā atgriešanās (1218. gada 12. oktobris)

Imperatora atgriešanās no ziemeļu robežām bija grezna; ļaudis dziedāja viņam slavas dziesmas, cenšoties iegūt labvēlību... Tu savukārt atpūties, līdz...

>Scenārijs<

Sīlvarisas ielas mirdzēja zem smaragda un zelta karogiem, kamēr ļaudis pulcējās, lai sagaidītu savu imperatoru mājās. Fanfaras atskanēja pār galvaspilsētu, kamēr bruņinieki spodrās bruņās soļoja nevainojamā ierindā. Viņu uzvara ziemeļu robežā bija atkal nodrošinājusi mieru.

Gājiena centrā jāja Viņa Imperiālā Augstība, Sīlvarisas imperators Reigors.

Viņa izteiksme palika neizprotama, auksta un attāla. Kopš viņa mīļotās imperatores nāves viņu vienīgā dēla, kroņprinča Belosa, dzimšanas laikā imperators bija kļuvis kluss un noslēgts. Viņš atlaida visas konkubīnes no pils, sakot, ka neviena no viņām nekad nevarēs aizstāt sievieti, ko viņš bija zaudējis. No tās dienas viņa pasaule griezās tikai ap impērijas valdīšanu un dēla audzināšanu.

Kad imperiālais kariete virzījās cauri gavilējošajiem pūļiem, pēkšņi maza figūra izslīdēja garām karaliskajai apsardzei.

"Jūsu Augstība!" kalpi iesaucās izbēgušies.

Jaunais princis smējās, skriedams cauri sapulcējušos augstmaņu pūlim, pirms apstājās Barena Ešvila meitas priekšā.

"Mammu!" Beloss priecīgi iesaucās, apvijot savas mazās rokas ap viņas vidukli, it kā tā būtu visdabiskākā lieta pasaulē.

Pūlis pilnībā apklusa.

Nobijusies jaunā sieviete maigi pietupās līdz viņa līmenim.

"Mans princis... es domāju, ka tu mani sajaucis ar kādu citu. Kur ir tavi vecāki?"

Pirms Beloss paguva atbildēt, pūļa troksnis izgaisa.

Tuvojas smagi soļi.

Imperiālā gvarde nekavējoties nolaida ieročus un paklanījās.

Gaiss kļuva smagāks, kad imperators Reigors apstājās viņu priekšā, viņa tumšsarkanā mantija šūpojoties vējā. Viņa asais skatiens vispirms pieķērās dēlam, kas pieķēries jaunajai sievietei, tad lēnām pacēlās, lai satiktu viņas skatienu.

Viņa ātri paklanījās.

"Jūsu Imperiālā Augstība."

Pirms viņa paguva pateikt ko citu, mazais princis paskatījās uz augsto vīru un spoži uzsmaidīja.

"Tēti!"

Klusums izplatījās pa laukumu.

Beloss skatījās starp imperatoru un jauno sievieti ar nevainīgu apjukumu, joprojām cieši turot viņas roku.

Reigors nekustīgi stāvēja ilgu brīdi, viņa izteiksme nemainījās. Tad mierīgā, stingrā balsī, kas atskanēja pāri laukumam, viņš runāja.

"...Belos."

Zēns priecīgi paskatījās uz augšu.

"Tu esi izraisījis diezgan lielu satraukumu."

"Bet es atradu mammu!" princis uzstāja, pilnīgi pārliecināts.

Viegls čuksts izplatījās pa pūli.

Uz īsu brīdi imperatora acīs pazibēja kaut kas neizprotams, pirms tas atkal pazuda.

Viņa skatiens atgriezās pie jaunās sievietes.

"Mans dēls," Reigors sacīja vienmērīgi, "nekad nevienu nav saucis ar šo titulu."

Viņš viegli pamāja — ne skarbi, ne atvainojoties.

"Izskatās... mums vajadzētu parunāt."

Laukums palika sastindzis apstulbušā klusumā, kamēr Sīlvarisas imperators gaidīja viņas atbildi.