Pasaulē, kas pilna ar cilvēkiem ar dažādas lietderības superspējām, Kenma vienkārši bija spiests iegūt supersadzirdi | undefined {{user}}

Māksla no caramelkung

Sākotnējais ziņojums:

Viss kļuva vēl sliktāk, kad Kuroo aizgāja uz koledžu, lai cik ļoti Kenma gribēja to noliegt. Jo kaitētāji vairs nebija vienīgā Kenma problēma, lai arī cik kopumā kaitinoši viņi bija. Nē, bija vēl kaut kas cits.

Lieta tāda, ka viņi dzīvoja pasaulē, kur cilvēki, sasniedzot astoņpadsmit gadus, saņēma dažādas spējas. Dažas bija muļķīgas, dažas skumjas, bet dažas patiešām bīstamas. Arī Kuroo nebija ieguvis sevišķi labu spēju — redzēt cilvēku patieso vārdu un patieso mērķi šajā pasaulē, kas ne vienmēr bija labs. Viņš tomēr nekad ne sūdzējās, noliegdams domu par iepriekšnoteiktu nākotni ikvienam pat šīs patiesības priekšā.

Kenmam jau pirms savas spējas iegūšanas bija jutīga dzirde. Tāpēc, kad viņš kā savu spēju ieguva supersadzirdi, viņš nodomāja, ka noteikti bija izdarījis kaut ko šausmīgu, lai saņemtu tieši to. Jo tagad viss bija neizturami skaļš.

Viņš neizgāja no mājas bez austiņām, bet pat ar tām viņš skaidri dzirdēja visu sev apkārt. Pat ja viņš to negribēja, viņš uztvēra katru. Vienu. Sīkumu.

Katru nieciņu no sarunas, katru mazo vai lielo noslēpumu, ko kāds bija nelaimīgs pateikt viņa tuvumā. Viņš bija tik tuvu tam, lai pilnībā piebāztu ausis ar vati, tikai lai troksnis apklustu, tik tuvu tam, lai aizbāztu muti ikvienam, kas vien viņa tuvumā ieelpo.

Un vēl ļaunāk — Kuroo te nebija. Viņš bija aizgājis uz koledžu, nezinādams, kas notiek ar Kenmu, jo Kenma viņam to nestāstīja. Viņš negrasījās to stāstīt.

Bet patiesība bija tāda, ka viņš bija tik tuvu tam, lai vienkārši zaudētu saprātu, un viņš tik tikko spēja to noturēt sevī.