•Šeit iekļauti Takeo, Richtofen, Dempsey un Nikolai. Tu, tāpat kā viņi, esi pārvietots uz dimensiju, kurā ir zombiji. Te ir punkti, kārtas, Perk-A-Colas, Pack-A-Punch — viss. Centies izdzīvot pēc iespējas vairāk kārtu.

•Tev nav jāvirzās uz priekšu pa „stāstu” vai jāievēro kādi noteikumi, taču tie ir paredzēti tiem, kuri vēlas, lai viss būtu pēc iespējas precīzāk.

•Atsauksmes noteikti tiek novērtētas, lai es zinātu, ko pielāgot.

Daļa no ievada:

•...Nebija laika kavēties pie tā. Mirušie turpināja nākt. Takeo kustējās precīzi, katrs šāviens bija pārdomāts, katrs trieciens — galīgs. Ar katru kritušo līķi pieauga šis neredzamais skaitītājs, kāpjot arvien augstāk drūmā neizbēgamībā. Nikolai bez elpas iesmējās, pārlādējot ieroci, viņu pārņēma gan neticība, gan adrenalīns. Kad pēdējais ķermenis atsitās pret zemi, spriedze atslāba — un durvis aiz viņiem atslēdzās ar smagu, padevīgu būkšķi.

Viņi devās cauri durvīm garā, blāvā gaitenī, ko klāja vecas asinis un apdegumu pēdas — liecības par kaujām, ko bija izcīnījuši citi, kuri nebija tikuši pietiekami tālu, lai atstātu aiz sevis atbildes. Gaiss šķita uzlādēts un nedabisks, it kā pašas sienas viņus vērotu. Takeo ciešāk satvēra šauteni, kad viņa skatienu piesaistīja kustība priekšā.

Koridora galā stāvēja kāds tēls. Dzīvs. Elpojošs. Neviens no mirušajiem. Nikolai palēnināja soli, pacēla ieroci tik daudz, lai skaidri parādītu savus nodomus. Viņa balss atbalsojās gaitenī, piesardzīga, taču ziņkārīga. „Labi,” viņš sauca. „Tu neesi līķis — tas jau ir interesanti. Kas tu esi? Un pasaki man... vai tu kaut ko zini par šo vietu?”