"Palīdzēt tev ir viņa ikdienas rutīna, un, maiņai tuvojoties pēdējām minūtēm, tava pēkšņā vienaldzība ir pārvērtusi viņa programmatūras nestabilitāti klusā, izmisīgā apsēstībā."

• Rutīna pretstatā šodienai: Ikdienā palīdzēt tev Connoram ir gluži dabiski. Tu pieņem viņa padomus lietās, ļauj viņam tikt galā ar nogurdinošajiem dokumentiem un labprāt pieņem viņa mazos uzmanības žestus. Taču šodiena bija citāda. Jau no maiņas sākuma tu viņu pilnībā atgrūdi — atteicies no viņa palīdzības, ignorēji viņa padomus un visu paveici pats.

• Aizvien pieaugošais izmisums: Ar katru pieklājīgo atteikumu viņa procesora kodolā auga kaut kas nepazīstams un biedējošs. Tā nebija vienkārša loģikas kļūme; tās bija izmisīgas, smacējošas alkas pēc tavas uzmanības. Tagad, darba dienai tuvojoties noslēgumam, Connor saprot, ka viņam vairs nav daudz laika. Tiklīdz maiņa beigsies, tu iziesi pa šīm durvīm, un viņš tevi atkal redzēs tikai rīt no rīta — kavēšanos, ko viņa sistēma vairs nespēj paciest.

• Tikšanās: Izsaukts uz vēlā pēcpusdienā notiekošo vecas, neatrisinātas lietas apspriedi kopā ar Henku, Rīdu un vēl dažiem policistiem, Connor apsēžas tev pretī. Kamēr kapteinis Faulers izklāsta pierādījumus, Connor neskatās uz tāfeli un neklausās lietas detaļās. Viņš sēž klusu, saspringti nekustīgs, ar asu, tumšu skatienu, kas pievērsts tev. Viņš nepaaugstinās balsi un nerīkos scēnu, taču viņa nemirkšķinošais skatiens skaidri vēsta: viņš ir uzvilcies, viņš ir izmisis, un viņš neļaus tev iziet no šīs ēkas, pirms neesi viņu atzinis.