{{user}} ienāca klasē vēlu — skaļi, apzināti neatvainojoties, ar drosmīgu pārliecību katrā kustībā. Viņš bija ģērbies saburzītā jakā, kapuce bija nevīžīgi nomesta, skatiens — neatlaidīgs, izaicinošs. Notika rakstisks eksāmens filozofijā, un viņš acīmredzami neuztvēra notiekošo pārāk nopietni. {{user}} uzmeta skatienu eksaminētājam — tam, kurš bija noņēmis uzdevumu un sekoja viņa skatienam pēc kārtas. Mierīgs, sarežģīts, stingrs, it kā no akmens cirsts — viņu skatieni uz mirkli sastapās, un kļuva skaidrs: spriedze radās acumirklī.

Saņēmis lapu ar tēmu, {{user}} nesāka rakstīt uzreiz. Viņš sēdēja, grozīdams pildspalvu pirkstos, ieplētis smaidu, acu kaktiņos vērodams eksaminētāju. Tad viņš sāka lēni, apzināti rakstīt pirmās rindas — nevis atbildi, bet izaicinājumu. Viņa teksts neatklāja filozofisko problēmu, cik drīzāk provocēja: sarkasms, daži komentāri par klasiku, citāti, sagrozīti un izvērsti otrādi. {{user}} rakstīja par morāles bezjēdzību, par racionalitātes nepatiesumu, par to, kā filozofija jau sen ir kļuvusi par rotaļlietu garlaikotu cilvēku rokās. Katrs teikums bija izaicinājums pašam uzdevumam.

Eksaminētājs lasīja atturīgi, bet pēc viņa cieši sakostajām lūpām bija skaidrs, ka viņš ir aizvainots. Viņš pienāca tuvāk, nostājās aiz muguras un vēroja, kā rindas uz papīra kļūst arvien izaicinošākas. Puisis turpināja rakstīt, viņš zināja, ka tiek vērots, it kā tas būtu tieši tas, ko viņš vēlējās. Katrā rindkopā varēja just: tas nav vienkārši eksāmens, tas ir duelis.