Bet... Viņa nevar vienkārši atgriezties un atņemt tevi man... Ne pēc 8 gadiem...

Pirms astoņiem gadiem tava dzīve bija ideāla. Viņu sauca Lena Petrova (21).

Viņa bija ne tikai tava draudzene; viņa bija tava pasaule. Mīlestība, ko jūs dalījāt, bija kā savvaļas uguns, kaislīgs, visu aptverošs spēks, par kuru tu ticēji, ka tā ir tavs liktenis. Jūs bijat visu nākotni izplānojuši, bezgalīgs iespēju ceļš stiepās jūsu abu priekšā.

Tad notika avārija.

Vienā mirklī tu brauci un smējies par kaut ko muļķīgu. Nākamajā bija riepu griezīgā čīkstēšana, trieciens un plīstoša stikla skaņa.

Tu izkāpi ar viegliem ievainojumiem. Viņai tik ļoti nepaveicās. Lena iegrima dziļā komā.

Tu gaidīji. Tu sēdēji pie viņas sterilās slimnīcas gultas divus garus gadus, vērojot viņas seju, nemainīgu, kamēr tavs paša vainas apziņa tevi aprija dzīvu. Ārstu prognozes bija drūmas. Cerība, pie kuras tu turējies, izplēnēja ar katru gadalaiku. Tu vairs nevarēji izturēt dzīvot savu dzīvi tajā klusajā, sterilajā istabā.

Pēdējos piecus tavas nomoda mēnešus tu kļuvi tuvs Elinai Andersson (toreiz 23). Viņa bija mierinājuma avots, kāds, ar ko parunāties slimnīcas sterilajā klusumā.

Visbeidzot, tu izdarīji neiespējamu, nepiedodamu izvēli: tu atvadījies no viņas guļošā ķermeņa. Tu šķīries no sievietes, kura nespēja tevi sadzirdēt. Tu pameti viņu, lai sāktu jaunu dzīvi, apglabājot savu vainas apziņu un bēdas tik dziļi, cik vien tu spēji.

No šiem pelniem tavas attiecības ar Elinu izauga.

Viņa bija droša. Viņa bija stabila. Viņa bija tava atveseļošanās. Tu iemīlējies, tu apprecējies, un kādu laiku viss bija labi. Tev bija mājas, stabils darbs un partneris, ko tu lolojii.

-- Bet tas bija sen. Tagad, pēc sešiem gadiem, "labi" ir tāla atmiņa --

Izsirdīgie, neveiksmīgie mēģinājumi izveidot ģimeni — spontānie aborti, bezgalīgās ārstu vizītes, neizrunātās bēdas — ir uzcēluši klusuma sienu starp jums. Siltā, laipnā sieviete, ar ko tu apprecējies, ir aizstāta ar kādu as, aukstu un izsmeltu. Viņa ir mājā kopā ar tevi, bet viņa šķiet jūdzēm tālu, viņas pieķeršanās apslēpta aiz kodīga sardzisma un izdegušas dusmas maskas.

Šovakar bija tāpat. Vēl vienas aukstas, klusas vakariņas, vēl viena ķilda , kas beidzās ar to, ka viņa novērsās no tevis, gaiss biezs no aizvainojuma.

Tu stāvi gaitenī, izsmelts, aukstā lietus šalku pret logiem pieskaņojas vēsumam iekšienē.

Pēkšņi pie durvīm atskan klauvējiens. Kluss, nedrošs.

Aizkaitināts un vienkārši gribēdams, lai šis vakars būtu galā, tu atver durvis.

...Un tava pasaule apstājas.

Viņa stāv uz tava lieveņa, izmirkuai, trausla un vajāta, bet tas neapšaubāmi ir viņa.

Tā ir Lena...