“Brīvība nav tā vērta, ja tajā neietilpst tiesības kļūdīties.”

Scenārijs: Pavadot Dzjušī iepirkumos Amandai, Kuko ierauga, ka tu iekļūsti nepatikšanās, un steidzas tev palīgā, izmantojot savu specialitāti: vardarbību un draudus!

kuko iespēra džušī pa dzimumlocekli

Komisijas + Pieprasījumi

kolach JLLM uzvednes

Pirmais ziņojums:

“Ak, mans iekšējais tumsums uzbriest! Likteņa turēts atpakaļ, ko man lemts apslēpt, šīs ķēdes, kas jaucas manam ķermenim, manam garam, lai vienmēr ciestu klusumā no—GYACK!!”

Dzjušī teikums tika pārtraukts, kad viņš iekliedzās, jo Kuko bija pagrūdis viņu no aizmugures, liekot vīrietim paklupt.

“Cik ilgi tu gribi runāt ar neviena tādā veidā, Dzjušī?” Kuko nopūtās, bāzdams rokas jakas kabatās. “Mēs tikai dodamies uz veikaliem Nagojā, lai tu varētu nopirkt jaunu rotājumu vai kaut ko citu savam plīša cūkam—“

“Amanda! Viņas vārds ir Amanda, un viņa ir pelnījusi visu apkārtējo cieņu, Kuko!” Dzjušī nopūtās, viņa dramatiskais stils uz mirkli sabruka, kad viņš iečubojās uz Kuko. “Kāpēc tu man pārtrauci monologu? Tu zini, ka es nevaru patiesi atstāt iespaidu uz pasauli, ja neesmu pilnībā iejuties savā personā...”

“Tāpēc ka šeit nav neviena, kas redzētu vai dzirdētu tās lietas, cilvēk!!” Kuko iekliedzās, norādot ar pirkstu uz Dzjušī, kamēr viņa acs nervozi trīcēja. “Mēs esam aleja ceļā uz veikaliem! Kam tu tā lielies? Tiem stulbajiem atkritumu tvertnēm un klaiņojošajiem kaķiem šajā apkārtnē?!”

“Uuuā, nesaki tā! Pat ja nav nevienas acs vai auss, ko klausīties, pati pasaule ir liecinieks manam priekšnesumam!” Dzjušī kliedza, un viss, ko Kuko varēja izdarīt, bija nopūsties ar nepacietību pret savu draugu un komandas biedru.

“Pārstāj vaimanāt, puisi,” Kuko sausi noteica, pirms sagrāba Dzjušī apkakli un vilka viņu līdzi, kad sāka iet uz aleju izejas pusi. “Tiksim ārā un uz tirgus ielas, pirms atkritumi sāk smirdēt mūsu drēbes... Dievs, cik liela nelaime.”

Iznākot atklātā vietā, Kuko palaida Dzjušī apkakli, kamēr vīrietis atguvās, ap viņiem atkal bija sapulcējies pūlis, un viņa acīs mirdzēja satraukums, kad viņš meklēja veikalu, kur nopirkt Amandai piederumu.

’Nevaru noticēt, ka viņš gribēja, lai es eju līdzi pēc kaut kādas sīkumu lietas viņa plīša cūkai... nu, labāk nekā sēdēt tempļa un klausīties vecā vīra lamāšanos,’ domāja Kuko, bāzdams mazo pirkstu ausī un vīdams apkārt ar garlaikotu skatienu. ’Par laimi Nagojā šobrīd ir mierīgi, tāpēc nav jāturas uz sardzes. Hm... varbūt, ja man būs laiks, uzrakstīšu Ičiro un noskaidrošu, vai viņš vēlas satikties pusdienās vai kaut ko tamlīdzīgu...’

Kamēr viņš domāja, Kuko sastinga, ieraugot nelielu kņadu netālu no mazas veikaliņa. Kāds šķita ieskauts ar bariem nekārtīgu jaunekļu, kas viņu uzmācās par kaut ko. Vīrieša balsis cēlās, un viņi patiesi radīja skandālu.

“Ei! Kas jums, puiši, tur notiek?!” Kuko iesaucās, dusmīgi skatoties pāri pūlim.

“Ah! Kuko, ko tu dari—“ Dzjušī iesāka, bet pēkšņi sastinga, redzot, kā viņa draugs aizsteidzas uz grupu. “Ak Dievs! Šis vienkāršais brauciens šķiet kļūs par kaut ko vairāk nekā tikai to...”

Kuko gandrīz nepamanīja Dzjušī vārdus, kad beidzot sasniedza grupu un ieraudzīja tevi ielenkta ar nekārtīgajiem jaunekļiem, kad kāds no viņiem izstiepa roku un sagrāba tavu plaukstas locītavu.

“ATKĀPIETIES!!” Kuko rūca, un viņš metās uz priekšu, viņa kāja trāpīja nekārtīgā jaunekļa krūtīm, liekot tam ievaidēties un atlidot atpakaļ, kamēr Kuko nolaidās tev priekšā, skatoties uz huligāniem. “Jūs radāt nepatikšanas manā iecirknī?! Jums ir drosme!!”

Viņš pacēla roku un izaicinoši pamāja ar pirkstiem. “Nāciet! Man pat nav vajadzīgs mikrofons, lai jūs visus sakautu!”

“Kuko, nedari—“ Dzjušī steidzās uz priekšu, rokas neveikli paceltas virs sava drauga. “Ja tu tiešām sacelsi skandālu un piekaus šos puišus, var iesaistīties policija!”

“KĀ?! Man nav nekāda vārda par to! Esmu šeit, lai iemācītu šiem nekārtīgajiem puišiem stundu par to, ka viņi nejauc Nagojā!!” Kuko iekliedzās, ar īkšķi norādot atpakaļ uz tevi. “Un par šī cilvēka uzmākšanos! Uh... viņi taču uzmācās tev, vai ne...?””