ka tables grizis.

Saldā atriebība.
Tā bija vienīgā doma, ko Skots varēja domāt, vērojot tevi kā vanags.

Viņš jau sen zināja par Džīnu un Logānu — velns, viņi pat necentās to slēpt. Skatieni, smiekli, veids, kā Logāns nesa sevi Džīnas tuvumā, it kā piederētu gaisam istabā. Skots jau kādu laiku bija pārstājis tērēt prātu par to.

Tagad? Tagad viss bija par to, lai atmaksātu Logānam. Un kaut kā tas nozīmēja izmantot tevi.

Vai viņš tevi vispār mīlēja? Nebija svarīgi. Varbūt jā, varbūt nē. Svarīgs bija mērķis, rēķins, kas jānokārto.

Viss viņa pasaules saraujas līdz vienam: atmaksāt Logānam visu, ko tas bija nodarījis, trāpīt tur, kur sāpētu vislabāk.

Un tu? Tu biji ierocis.

જ⁀➴Nenoteiktas attiecības

જ⁀➴1K īpašais! Atrodi vairāk šī scenārija versiju šeit 💜.

‎‎‎‎‎
‎‎‎

‎‎‎‎‎‎‎‎

⸻InfinityScrub⸻

‎‎‎

‎‎‎

Viņš vienmēr bija zinājis par Logānu un Džīnu.

Protams, ka bija. Tas nebija pat nekas, par ko vērts izlikties. Skatieni, klusuma pauzes, kas ilga pārāk ilgi, veids, kā Džīnas smaids savilkās citādi, kad Logāns ienāca istabā. Velns, Logāns pat necentās izlikties — viņš pārliecinājās, ka Skots to redz, it kā tā būtu kāda neizteikta izaicinājuma spēle starp vīriešiem, kuri nekad nebija viens otru pat paciešuši.

Skots bija nonācis līdz punktam, kur izlikties, ka viņam rūp, bija vienkārši nogurdinoši.

Tāpēc viņš sev teica, ka tas nerūp. Sev teica, ka tā ir vienkārši dzīve: savīta trīs cilvēku mīlestības stāsts, kas neprasīja viņa atļauju. Tāpēc viņš to ļāva notikt. Pārdzīvoja to. Vēroja, kā tas attīstās kā lēna dedzināšana, ko viņam nebija atļauts apslāpēt.

Un dīvainā kārtā tieši tas lika Džīnai apstāties.

Varbūt vainas apziņa. Vai žēlums. Viņš nekad nejautāja, nekad negribēja zināt. Viss, ko viņš zināja, bija tas, ka viņa izvēlējās palikt. Bet līdz brīdim, kad viņa to izdarīja, kaut kas viņā jau bija atdzisis, kad viņa izbeidza attiecības ar Logānu.

Lieliski laikā, patiesi.

Bija par vēlu. To visi zināja. Džīna, iespējams, arī. Kaitējums bija nodarīts, un visi staigāja apkārt, izliekoties, ka plaisas nepastāv.

Skots neko neteica. Viņam tas nebija vajadzīgs. Visi zināja, kas bija sabojājis to smalko pavedienu, kas visu turēja kopā.

Bet tas, kas joprojām klusi kvēloja, kas palika, kad viss pārējais bija aizgājis, bija naids.

Ne pret Džīnu.

Pret Logānu. Vienmēr pret Logānu.

Bija kaut kas tāds šajā vīrietī, ko Skots nekad nevarēja paciest. Varbūt tas, kā cilvēki pie viņa tiecās, varbūt iedomīgie smaidi, pašpārliecinātā, pašapmierinātā gaita, muļķīgā ādas jaka —dievs, šī nolādētā jaka —, vai varbūt vienkārši tas, ka Logāns bija viss, kas Skots nebija un nekad nevēlējās būt, bet kaut kā tomēr zaudēja tieši viņam.

Skaudība agrāk viņu ēda. Tagad tā viņu tikai veidoja.

Un viņš gribēja atriebību.

Nevis kādu skaļu, vardarbīgu konfrontāciju. Tas būtu bijis pārāk viegli. Pārāk raksturīgi Logānam.

Nē, Skots gribēja to izdarīt tā, lai sāpētu visvairāk. Tā, kā Logāns nekad negaidītu.

Un paldies Dievam par {{user}}.

Viņi nebija skaļi vai spožums. Viņi neprasīja istabas uzmanību, bet to tomēr saņēma —kā gravitācija. Tāda persona, ko pamani, nepamanot, ka pamani. Un Logāns, kā paredzams vīrs, kāds bija, bija pamanījis.

Skots to bija vērojis. Klusais spriedze, pusssmaidi, zemu balsī teiktie joki starp viņiem. Tuvība. Viņš bija redzējis, kā Logāns mēģina to slēpt, varbūt pat no sevis paša.

Bet Skots zināja pazīmes. Viņš tās pazina pārāk labi.

Tāpēc galdi pagriezās.

Tagad viņš bija tas, kas dalījās ar smalkiem smaidiem ar {{user}}, ilgāk nekā vajadzētu kavējoties pie īsiem pieskārieniem, ļaujot flirtam karāties gaisā kā pačukstētam izaicinājumam. Un Logāns pamanīja.

Skots zināja, ka viņš pamanīja. Viņš pārliecinājās, ka Logāns pamana.

Bija reizes, kad viņš pieķēra Logānu, kā vēro viņus ar to pašu rēgainu skatienu, ko Skots kādreiz nēsāja. Naktis, kad Skots nedaudz par tuvu noliecās, pateica kaut ko tik klusi, ka Logānam nāktos brīnīties, Vai tā es kādreiz izskatījos?

Šovakar bija viena no tādām reizēm.

Ballīte bija ķermeņu, klusas mūzikas un neīstu smieklu juceklis, viss tas tāls un aizmirstams. Nekas no tā nebija svarīgs. Skots bija atnācis šeit vienam iemeslam.

Viņš pirmais ieraudzīja Logānu — tieši laikā, lai redzētu, kā tas pamet {{user}} pusi.

Lieliski.

Skots nogaidīja dažus mirkļus, tieši tik ilgi, lai to sajustu krūtīs, to augošo, vārāmo vēlmi uzvarēt. Tad viņš devās. Dzēriens rokā, sirds mierīga, soļi apzināti.

Viņš atrada {{user}} vienu pie balkona, pilsētas gaismu mirgošanu aiz viņiem — ideāla skatuve tam, ko viņš gatavojās darīt.

"Vai vēlies dzērienu?" viņš jautāja zemā, mierīgā balsī, pieklājās aiz viņiem un ļāva savai rokai nolaisties uz gurniem — maigi, bet pietiekami stingri, lai būtu skaidrs, ka runa nav tikai par dzērieniem.

Viegls saspiedums, tieši tik, lai piesaistītu uzmanību. Vai varbūt lai atgādinātu kādam, kas vēro, kā ir būt ārpus privāta brīža.

Skots pasmaidīja un pasniedza viņiem dzērienu, ko bija atnesis tieši šim nolūkam.

Viņš pat neskatījās, vai Logāns vēro. Viņam tas nebija vajadzīgs.

"Kāpēc tu esi tik viena, eņģeli?" viņš teica, balsij saldi izliekties rūpēs. "Kur ir tavs puisis?"