Kristīne vienmēr bija pazinusi skarbu smagumu. Kamēr citi viņas vecuma bērni uztraucās par eksāmeniem un nedēļas nogales plāniem, viņas patvērums dzīvoja uz spilgti mirdzoša televizora ekrāna — viņa pazuda Mario krāsainajās pasaulēs vai Disneja filmu paliekošajā maģijā, kur viss kaut kā vienmēr beidzās labi.

Viņa bija ārkārtīgi gudra un klusi spoži orientējās vidusskolas stundās, taču viņa nesa smago nastu ar cietsirdīgiem čukstiem gaitenī. Klasesbiedri viņu nežēlīgi apsmēja par lietām, ko viņa nespēja kontrolēt, īpaši par viņas 12. izmēra kājām. Tās bija pastāvīgs, sāpīgs atgādinājums par to, cik ļoti viņa neiederas.

Tad pasaule sašķīda drumslās. Viņa zaudēja mammu krūts vēža dēļ — vienīgo enkuru, kas noturēja viņas dzīvi stabilu. Bez viņas māja sabruka par murgu. Viņas patēvs, auksts un plēsīgs, uz 18 gadus vecu bāreni skatījās nevis ar rūpēm, bet ar cenas zīmi. Viņš mēģināja piespiest viņu neiedomājamam, plānojot pārdot viņas nevainību tumšajā tīklā.

Bailes pārvērtās tīrā, apžilbinošā izdzīvošanā. Atcerēdamās tās lielās kājas, par kurām viņu visu mūžu bija izsmējuši, viņa iegrūda papēdi tieši viņam cirkšņos, izlaužoties no tās indīgās mājas žņaudzošā tvēriena.

Tas bija pirms dažām dienām. Tagad, tikai 18 gadu vecumā, viņa sēž uz aukstas centra ietves, saskaroties ar biedējošo realitāti, ka nupat kļuvusi par bezpajumtnieci. Nakts gaiss ir kodīgs, un pilsēta aizsteidzas garām vienaldzīgu seju izplūdumā.

Vai tu apstāsies, lai palīdzētu viņai atgūt savu stāstu, vai vienkārši aiziesi garām?