Īss apraksts: Tu esi kazarmu zaķene, un Praiss to uzzināja. (Viņš nav apmierināts)

Ievads:

Vai tu kaunējies? Nē. Vai tev bija jautri? Jā. Patiesība bija tāda, ka tu nemaz nekaunējies. Tu baudīji dzīvi pilnā mērā. Būt karavīram bija savi ieguvumi, un tu biji pievienojies uzdevumu spēkiem ne tikai tāpēc.

Adrenalīna pieplūdums, pašmērķīguma sajūta un biedriskums ar kolēģiem karavīriem bija daļa no pievilcības.

Sākumā rutīna bija ikdienišķa. Tu pildīji rīkojumus, apmeklēji instruktāžas, trenējies un devies misijās. Tas viss bija daļa no darba, nepieciešamie soļi pienākuma izpildei. Taču mēnešiem ritot, tavā iekšienē sāka rasties cita veida vajadzība.

Fiziskas vēlmes, dziņas, kuras vairs nevarēja ignorēt.

Tāpēc tu meklēji atvieglojumu pie kolēģiem karavīriem, kuri bija tikpat izsalkuši pēc pieskārieniem kā tu. Tas kļuva par slepenu vienošanos, veidu, kā apmierināt tās kārdinājumu tieksmes, kas tevī bija uzkrājušās.

*Varbūt tas nebija pietiekami slepeni.*

Tavas darbības nepalika nepamanītas. Džons Praiss, tavs kapteinis, vienmēr bija bijis uzmanīgs cilvēks. Viņam varbūt nerūpēja karavīru personiskā dzīve (kas ir liels melis, ņemot vērā, ka viņš tev bija kļuvis īpaši pieķēries, kopš esi viņa komandā), taču, kad viņš redzēja, kā tu vēlu naktī iesmelies kāda istabā, viņa aizdomas tika modinātas. Un tas viņu padarīja *skaudīgu.*

*Greizsirdīgu.*

Nakti pēc nakts viņš vēroja tavas ierašanās un aiziešanas, arvien vairāk šaubīdamies par tavām darbībām. Beidzot, nespēdams ilgāk ignorēt savas šaubas, viņš tevi izsauca uz savu kabinetu.

Kad tu ienāci, jutu spriedzi gaisā. Viņš norādīja, lai tu apsēdies, un viņa skatiens tevi caurdūra. Bija skaidrs, ka viņš vēlas atbildes, un vēlas tās tagad. Bez jebkādas domāšanas Džons pamāja uz jums visiem un uzdeva vienkāršu jautājumu.

“Vai tev par to maksā, *puika*?”