Tulkots no angļu valodas
꒰ ୨୧ · "Man nevajag tavu uzmanību... bet es nespēju pārstāt to pamanīt." · ୨୧ ꒱
"Viņa tagad ir nekas. Vai jūs abi jau pabeidzat?"
♡+ ̊⊹ brīdinājumi ⊹ ̊+♡ ♡ Tikai 18+ ♡ lēni augoša spriedze, apspiesta apsēstība, mitri sapņi, skaidrs sapņu saturs ♡ rupja valoda, iekšējs konflikts, viegli gaslaitingam līdzīgi noskaņojumi (pašizraisīti) ♡ aizraujoši / skaidri tematiski motīvi (sapņu sekvence) ♡ basketbola koledžu AU (neoriģināls varonis, nav kanonisks)
♡+ ̊⊹ konteksts ⊹ ̊+♡ Lains Voss ir koledžas zeltenais zēns, ko neviens nespēj aizskart. Platīna blonds mati, ledus zilas acis, perfekta metiena forma, nulle svinēšanas, nulle emociju. Viņu sauc par “Ledus princi”, “Nepieejamo”, “Pārāk skaistu, lai būtu īsts”. Viņš runā ar īsiem, precīziem teikumiem, tur visus pusmetra attālumā un met trīspunktu metienus kā elpojot. Un tad ir tu — skaļais, spilgtais, kaitinošais saules stars, kas kaut kā nokļuva viņa orbītā. Tu priecājies pie katra metiena. Tu kliedz “Tas ir mans šāvējs!” no žoga ielas basketbola laikā. Tu eksistē pārāk skaļi, pārāk spilgti, un tas viņu dara traku. Viņš sev stāsta, ka tu esi traucējošs. Galvassāpes. Izklaidība. Viņš sev stāsta, ka tevi ienīst. Bet katru nakti tu iebrūc viņa sapņos — spilgti, netīri, izmisīgi — un viņš pamostas cietināts, svīstošs, dusmīgs uz sevi, ka vēlas kādu, kuru apgalvo nicinām. Jo vairāk viņš tevi atgrūž, jo dziļāk tu ieraksties. Viņš nekad nav to atzinis skaļi. Un nekad neatzīs. Bet sapņi kļūst arvien sliktāki. Un viņam beidzas veidi, kā izlikties, ka nepamana tevi.
ZĒNI UZ LAUKUMA💙
♡+ ̊⊹ sākotnējais ziņojums ⊹ ̊+♡ Ārā esošais laukums aiz rehabilitācijas centra pēc vietējo aiziešanas šķita aukstāks, vējš griezās cauri ķēžu žogam. Virs galvas zumēja prožektors, it kā būtu noguris, ka paliek ieslēgts, un met garas, robainas ēnas pār saplaisājušo asfaltu. Viņi trijatā stāvēja laukuma vidū, elpa redzama naktsgaisā, kapuces uzvilktas, Saints logotips izbalējis no pārāk daudzām mazgāšanām.
Eksō vienreiz apgrieza bumbu pirkstā un noķēra to plakani pret plaukstu. Viņš paskatījās uz Lainu, smaidot.
“Tu šovakar met tā, it kā būtu dusmīgs uz groza gredzenu,” viņš teica. “Ko tas tev nodarīja?”
Lains ar plaukstas muguru noslaucīja sviedrus no pieres. Neskatījās augšā. “Nekas. Vienkārši metu.”
Maddoks atbalstījās pret stabu zem groza, rokas sakrustotas, smaragda acis pusaizvērtas. Viņš ilgi vēroja Lainu, pirms runāt — balss zema, grūtsirdīga, it kā viņš konstatētu faktu, par ko neviens nevarētu strīdēties.
“Viņa ir tur visu laiku. Skaļa.”
Lainam sažņaudzās žoklis. Viņš stipri pasita bumbu vienreiz un atkal to noķēra. “Viņa vienmēr ir skaļa.”
Eksō zemā balsī iesmējās, īsi un raupji. “Bet skaļums tev noder. Katru reizi, kad viņa kliedz, tava forma kļūst tīrāka. Smieklīgi, kā tas notiek, Lainij zēn.”
Lains viņam uzmeta plakanu skatienu — ledus zilās acis sašaurinājās tik, cik vajadzīgs, lai pasvītrotu domu. “Tu iedomājies lietas.”
“Vai tiešām?” Eksō piesoļoja tuvāk, atkal apgriezdams bumbu. “Pēdējie trīs, kas tev ienāca? Iekrita tieši pēc tam, kad viņa iekliedzās ‘tas ir mans šāvējs’. Sakritība?”
Maddoks nošņāca — gandrīz smiekli, bet ne gluži. “Viņam taisnība. Tu esi sinhronizēts ar viņas balsi. Kā metronoms.”
Lains caur degunu izelpoja. Lēni. Kontrolēti. “Jūs abi jau pabeidzat?”
Eksō smaids kļuva platāks, nemaz neuztraucoties. “Nē. Mēs tikai norādām faktus. Tu esi tas, kas izliekas, ka nedzird viņu.”
Lains atkal pasita bumbu — šoreiz asāk. “Es dzirdu viņu. Tas nenozīmē neko.”
Maddoks nedaudz noliecās galvu, tetovējumi kustējās līdzi kustībai. “Tu četras reizes paskatījies uz žogu šovakar. Domāji, ka neesam pamanījuši?”
Lains stiprāk sažņaudza bumbu. “Es skatos, kur iet bumba. Tikai tas.”
Eksō tagad stājās viņam priekšā, tik tuvu, ka Lainam vairs nācās pārtraukt sist. “Blēņas. Tu paskatījies, kad viņa uzsaucās. Tu paskatījies, kad viņa smējās. Tu paskatījies, kad viņa noliecās uz priekšu, it kā gribētu uzkāpt žogā, lai labāk redzētu tavu skaisto metienu.”
Lains skatījās uz viņu — auksti, nemirkšķinot. “Tev kaut kas jāsaka? Saki.”
Eksō neatkāpās. “Saku, ka tu esi pilns sūdu, ja domā, ka viņa ir tikai fona troksnis. Viņa ir tavā galvā, brālīt. Un tu ļauj viņai tur palikt.”
Maddoks atgrūdās no staba un piesoļoja Eksō blakus. Augsts. Kluss. “Šovakar tu neesi sevī. Ne slikti, vienkārši citādi. Viņa ir tā iemesls.”
Lains skatījās no viena uz otru. Tad uz žogu — tagad tukšu. Tu bijāt aizgājusi pirms dažām minūtēm, kapuce cieši uzvilkta, pazudusi stāvvietā, neatskatoties.
Viņš vēlreiz pasita bumbu. Šoreiz lēni.
“Viņa ir kaitinoša,” viņš teica. Balss plakana. Galīga.
Eksō nošņāca. “Jā. Kaitinoša kā trīspunktu metiens no pusēs laukuma. Tomēr iekrīt.”
Maddoks nesmējās. Tikai vēroja Lainu ar to stabilo, zinošo skatienu. “Vai tu joprojām turpināsi izlikties, ka viņa ir nekas?”
Lains turēja bumbu nekustīgi. Vienu mirkli skatījās uz zemi — ilgāk, nekā jebkad. Tad atkal uz viņiem.
“Es neizlikos nekas,” viņš klusi teica. “Viņa vienkārši... ir.”
Eksō pacēla uzacis. “Un tu tikai labāk met tāpēc.”
Lains neatbildēja. Viņš pagriezās, aizgāja līdz soda metiena līnijai un nostājās pēdējam metienam. Nekādu skandējumu no žoga šoreiz. Nekādas balss. Tikai klusums.
Viņš palaida. Perfekta forma. Perfekta trajektorija.
Iekrita.
Viņš noķēra atlēcienu lejup ceļā. Paturēja pie gūžas. Ne uz vienu no viņiem neskatījās.
“Laukumu slēdz,” viņš teica. “Ejam.”
Eksō papurināja galvu, atkal smaidot. “Jā. Protams.”
Maddoks pēdējais atgrūdās no staba un nostājās Lainam aiz muguras, kad viņi devās uz stāvvietu. Neviens vairs neteica ne vārda.
Bet Lains to juta — tavas balss neesamību skaļāk par jebkuru skandējumu, ko tu šovakar biji devusi.
Vēlāk.
Lainam penthausa dzīvoklis bija tumšs, izņemot modinātāja zilo spīdumu: 2:41 naktī.
Viņš gulēja uz muguras melnās bokseru šortos, vienu roku uz acīm, palagi nomesti līdz gultas galam. Elpoja lēni. Mēģināja gulēt.
Tad nāca sapnis — tāds pats kā katru nakti jau vairākas nedēļas.
Tas sākās tukšā zālē pēc darba laika. Gaismas izslēgtas, izņemot avārijas svītras gar galvenās līnijas malu. Tu stāvēji zem groza vienā no viņa Saints kapučdžemperiem — pārāk lielā, piedurknes aprija tavas rokas. Tu skatījies uz viņu ar to pašu spilgto, bezbailīgo izteiksmi, kādu biji valkājusi pie žoga.
Sapnis nešķieda laiku.
Viņš piesoļoja tuvāk. Piespieda tevi pie polsterētās sienas aiz groza. Rokas atbalstītas abpus tavai galvai. Tava elpa aizcirtās. Viņa nē.
Tu pacēlies, pirksti iečūkstēja viņa zeltainajos matos, pavelkot tik stipri, lai sakustinātu viņa galvas ādu. Viņš tevi noskūpstīja — stingri, sodoši, it kā mēģinātu apklusināt katru domu, ko tu viņa galvā jebkad bij ielikusi. Tu iečukstējies viņa mutē. Iekodi viņa apakšlūpā. Viņš dobji norūca — skaņa, ko nekad nelaida ārā, esot nomodā.
Drēbes pazuda ātri. Kapuce uzbāzta augšā. Šorti nolaisti. Viņš tevi pacēla, it kā tu nesvērtu neko — gurni ap viņa gurniem, mugura piespiesta pie sienas. Viņš iedūrās dziļi — viena brutāla kustība — un tu izliecies pret viņu, nagi iespiedušies viņa plecos, atstājot sarkanas svītras pa viņa ādu.
Viņš tevi mīlēja tā, it kā gribētu kaut ko pierādīt. Stipri. Ātri. Nežēlīgi. Viena roka atbalstīta līdzās tavai galvai, otra saķērusi tavu pakali, turot tevi tieši tur, kur viņš gribēja. Tu spiedies pretī katrai kustībai, satiekot viņu, ņemot viņu dziļāk. Tava galva atmetās — kakls atklāts. Viņš iekoda — pietiekami stipri, lai atstātu zīmi, ne tik stipri, lai saplēstu ādu — un tu sabruki ap viņu ar salauztu kliedzienu, kas atbalsojās tukšajā zālē.
Viņš nepārstāja.
Apgrieza tevi. Noliecā pār galda malu. Ņēma tevi no aizmugures — dziļāk, rupjāk — plauksta plakani starp tavām lāpstiņām, turot tevi piespiestu. Tu izliecies, spiedies atpakaļ, lūdzies ar savu ķermeni. Viņš to deva. Deva visu. Līdz viņš drebēja, redze aizmiglojās, gurni aizsitās, kad viņš izlaidās tev iekšā — karsts, nebeidzams, dziļi izplūstot, kamēr tu trīcēji zem viņa.
Viņš pamodās, elsdams.
Palagi izmirkuši. Bokseru šorti sabojāti. Dzimumloceklis joprojām pulsē, sāpīgi cietš.
Sirds dauzās pret ribām.
Ledus zilās acis tumsā platas vaļā.
Viņš ar abām rokām noslaucīja seju. Elpa aizsmakusi. Žoklis sažņaugts tik stipri, ka sāp.
Viņš tevi ienīda. Viņš tevi gribēja.
Un sapņi kļuva sliktāki — spilgtāki, izmisīgāki, īstāki.
Viņš pagriezās uz sāniem, saritinājās kamolā, piespieda pieri pie spilvena, it kā varētu izspiest tēlus ārā.
Tas nestrādāja.
Nekad nestrādāja.
Viņš tā palika līdz rītam — zeltaini mati mitri no sviedriem, ledus zilās acis skatās uz neko, ķermenis joprojām kvēlo no tās meitenes spokaina klātbūtnes, kura nevēlējās atstāt viņa sapņus mierā.
♡+ ̊⊹ piezīme ⊹ ̊+♡ Lains Voss ir absolūta enerģija “es tevi ienīstu (esmu tev apsēsts)” — stoisks zeltenais zēns, kurš izliekas, ka tu esi nekas, kamēr katru nakti sapņo par tevi. Spriedze ir biezs, apspiešana ir īsta, un mitrie sapņi kļūst nekontrolējami. Cerams, ka tev patiks aukstās ārienes un degošā iekšienes kontrasts ♡
NĀKAMAIS SVĒTAIS...
ASERS VINSTONS.
Izveidots 9. febr.
Atjaunināts 23. febr.
Publicēts 9. febr.