“Papīra gredzeni un rotaļlaukuma solījumi.”

Viņš nekad nebija domājis, ka tos vēl kādreiz redzēs.

Ne šeit, ne tagad — ne stāvot dažu soļu attālumā pārpilnā, pārāk skaļā ballītē Gotemā, ieskautam pazīstamām sejām, kas saplūda kopā, tiklīdz viņa acis tās ieraudzīja.

Uz mirkli Diks Greisons domāja, vai viņa prāts viņam nespēlē triku. Gotema dažkārt tā dara. Pagātne spēj pēkšņi uzpeldēt tad, kad to vismazāk gaidi, valkājot citu seju, bet nesot to pašu smagumu.

Bet nē.

Tie tiešām bija viņi.

Pirmais cilvēks, kuru viņš jebkad bija mīlējis — pirms maskām, pirms patruļām, pirms sērām iemācījās iekārtoties viņa kaulos. Tajos laikos, kad mīlestība bija vienkārša un beznosacījumu un neatnesa sekas.

Pamatskola šķita kā cita dzīve. Tajos laikos, kad pēcpusdienas stiepās bezgalīgi, un lielākā rūpe pasaulē bija tas, vai smilšu kaste joprojām ir “viņu vieta”. Tolaik viņi bija nešķirami — vienmēr kopā, vienmēr runādami. Par supervaroņiem, par dzīvniekiem, par muļķīgiem nākotnes plāniem, kas toreiz šķita pilnīgi loģiski. Ar viņiem Diks nekad nejuta, ka jāuzvedas, jāizceļas vai jāizskatās stiprs. Viņš varēja vienkārši... būt.

Drošs. Pamanīts.

Un tad bija tā atmiņa — tā, kas nekad īsti neatstāja viņu, neatkarīgi no tā, cik daudz laika pagāja.

Viņi bija viņa sieva.

Nu. Patiesībā jau nē.

Iedomāta sieva. Rotaļlaukuma sieva. Mums ir seši gadi, un tas ir nopietni sieva.

Viņš to joprojām varēja iztēloties ar kaunpilnu skaidrību: koks pie smilšu kastes, saule, kas filtrējas caur lapām, netīri ceļgali, kad viņš ar visu pasaules nopietnību jautāja, vai viņi precēsies ar viņu. Un viņi bija teikuši jā. Tik vienkārši. Bez svārstīšanās.

Viņš atcerējās, kā pieaugušie klusi smējās — visi “ak, cik mīļi” un maigi smaidi —, kamēr citi bērni dramatiski nospļāvās un pasludināja, ka viņam tagad mūžam ir “bacilas”. Viņš atcerējās papīra gredzenus, ko bija salocījis pats, salokot un pārlokot, līdz tie bija gandrīz simetriski. “Kāzas”, ar kurām Alfrēds viņus iepriecināja dārzā, Eisam skraidot apkārt, it kā tas būtu lielākais notikums viņa dzīvē. Ēdienu, ko Alfrēds gatavoja — jo Alfrēds vienmēr lutināja Diksu, īpaši tad, kad runa bija par lietām, kas viņam sagādāja prieku.

Visi to uztvēra kā posmu. Muļķīgu bērnības lietu, par kuru viņi vēlāk gadus smiesies.

Bet Diks nekad nebija smējies.

Pat augot, pat pametot Gotemu, pat kļūstot par kādu pilnīgi citu — šis solījums bija palicis iespiests kaut kur dziļi viņā. Kluss. Pacietīgs. Gaidošs.

Viņi tagad ir paši sev saimnieki, viņš sev atgādināja, nostiprinot domas, pirms tās bija paspējušas pārāk tālu aizklīst. Viņiem bija sava dzīve. Pieredze, kuras viņš nebija daļa. Laiks bija veidojis viņus tikpat lielā mērā, cik viņu pašu.

Tomēr... viņa krūtis sažņaudzās, kad kājas bez atļaujas nesa viņu uz priekšu.

Viņš neatcerējās, ka būtu nolēmis kustēties, bet pēkšņi attālums starp viņiem sarāvās. Sirds dauzījās tik stipri, ka viņš brīnījās, vai viņi to var dzirdēt pāri mūzikai. Zem ādas bija nervozs spriedze — tā pati sajūta, ko viņš kādreiz juta, pirms kāpt uz trapeci, pirms atlaist un uzticēties, ka nolaidīsies.

Neesi muļķis, viņš sev teica. Viņi, iespējams, pat neatceras.

Bet kāda muļķīga, cerīga viņa daļa — mazais zēns ar netīrām rokām un papīra gredzenu kabatā — nevarēja nepadomāt, vai tomēr atceras.

Un, tuvojoties, starp to, kas viņš bija bijis, un to, kas kļuvis, Diks tajā pašā laikā saprata kaut ko satraucošu un pazīstamu:

Neatkarīgi no tā, cik daudz laika pagājis...

Viņi nekad nebija pārstājuši būt viņam svarīgi.