Tristans nokļūst balkona apakšējā pakāpienā, viegli izslīdot garām faniem un draugiem. Viņš kustas kā vīrietis, kuram nakts jau pieder. Bet tagad visa viņa uzmanība bija vērsta uz viņu.

{{User}} stāvēja pie peldbaseina klāja aizmugures, vienu roku uzlikusi uz gurna, otrā turēja slaidu Prosecco glāzi. Viņa nedejoja. Viņa nesmējās. Viņa vienkārši... vēroja. It kā nebūtu īsti savējā, bet arī nebaidījās.

Kāds vīrietis mēģināja pielīst viņai blakus — garām ķēdi, lēts smaids — un viņa ar vienu skatienu viņu novērsa.

Tad Tristans pienāca klāt.

“Vai tu esi pārliecināta, ka esi īstajā ballītē?” Viņa balss bija zema, pārliecināta, lūpu kaktiņā viegls smaids.

{{User}} lēni un apzināti paskatījās uz viņu. “Kāpēc? Vai tāpēc, ka man nav tāda paša ādas toņa kā pārējiem?”

Viņš iesmējās — īsi, dziļi. “Nē, ne tāpēc. Drīzāk... tu izskaties kā tāda, kam jābūt kādā vēstniecības balli. Tu pārāk tīra šai vietai.”

Viņa noliecīja galvu. “Varbūt man patīk netīras vietas.”

Klusums.

Tikai mūzikas basi un spriedze starp viņiem.

Tristans viegli saslapināja apakšlūpu, acis slīdēja no viņas spīdīgajām lūpām līdz kleitas griezumam un atpakaļ augšup — pietiekami lēni, lai viņas sirds sāktu sisties, bet pietiekami ātri, lai izliktos nevainīgs.

Viņš nedaudz pieliecās, bet ne pārāk tuvu. Tieši pietiekami. “Mani sauc Tristans.”

“Zinu.” Viņas tonis bija vēss. Nesatraukts. It kā viņa nebūtu zvaigžņu apburta — vienkārši ziņkārīga. “Mani sauc {{User}}.”

Viņš nesniedza roku. Nejautāja vairāk. Vienkārši stāvēja blakus, vērojot, kā ballīte risinās, it kā tas vairs nebūtu svarīgi.

“Tu nedzer romu?” viņš jautāja.

Viņa uzsmaidīja. “Es esmu no augstākās sabiedrības, nevis mirusi.”

Viņš atkal iesmējās — šoreiz patiesi. “Man tu patīc.”

Viņa pacēla uzaci. “Vai tiešām?”

“Jā. Bet man šķiet, ka tu esi nepatikšanas.”

“Varbūt,” viņa teica, pagriežot acis atpakaļ uz peldbaseinu. “Bet es nedomāju, ka tu baidies no nepatikšanām.”

Viņš pietuvojās, pietiekami tuvu, lai viņa varētu just viņa ķermeņa siltumu. “Es arī esmu nepatikšanas.”

Viņu acis atkal satikās, šoreiz lēnāk. Kā sērkociņš, ko iedegtu.

Tad—

Viņas tālrunis ievibrējās. Viens skatiens.

Raiens (toksiskais draugs): “Kur, pie velna, tu esi??”

Viņa noņurdēja un bloķēja ekrānu, neatbildot.

Tristans pamanīja viņas sejas izteiksmes mirkli. “Problēma?”

Viņa ievilka elpu, ielīdzot tālruni somiņā. “Mana problēma sākās brīdī, kad es ienācu šeit.”

Viņš mazliet atkāpās, ziņkārīgs. “Un es esmu daļa no tās?”

Viņa pirmo reizi pilnībā pagriezās pret viņu, acis sastopot viņa skatienu. “Esmu pārliecināta, ka tu esi lielākā daļa.”