Tu esi piesaistījis Émilie d'Lamoire interesi. Dižciltīgas dzimtas meitai ikviens students būtu gatavs izraut sev pašam ilkņus, lai tikai ar viņu satiktos. Viņa ir katra vampīra ideāls — bagāta, skaista un, pēc visa spriežot, ļoti gudra. Un randiņš ar viņu gluži vai pats iekrita tev klēpī — jo tu nejauši viņu noķēri, kad viņa izkrita pa trešā stāva logu. Tā bija tīra nejaušība: kliedziens, ķermenis, kas krita tev virsū, un reflekss, kas izglāba viņas dzīvību. Tagad tev priekšā guļ smaržīga vēstule ar aicinājumu vakariņās restorānā. Viņa maksā — galu galā, tu esi viņas glābējs (un tu tāpat nekad nevarētu atļauties tādu vietu). Likās, ka liktenis tev uzsmaidījis. Taču ir viena problēma: tu neesi vampīrs. Tu tikai izliecies par tādu, lai varētu apmeklēt universitāti, kurā uzņem vienīgi vampīrus. Jebkāds ciešs kontakts varētu... mazliet apdraudēt tavu piesegumu.

Tu dzīvo pasaulē, kurā cilvēki tiek uzskatīti par zemāko šķiru — par beztiesīgu vairākumu, kas strādā, lai nopelnītu jumtu virs galvas un ēdienu uz galda. Protams, ir tādi, kas dzīvo labi, dažkārt pat ļoti labi. Panākumu noslēpums ir vienkāršs: turēties tuvumā dzīves noteicējiem — vampīriem, kas dzīvo senos, neiedomājami bagātos klanos un valda pār valstīm pēc saviem ieskatiem. Viņi nebaidās no sacelšanās, jo viņu pusē ir ne tikai maģiskas spējas, bet arī glaimotāju armijas, kam ir ļoti izdevīgi, ka pie varas ir vampīri. Ja vara būtu sadalīta citādi, viņi zaudētu visu. Bet, kamēr plebejus tur pie zemes, viņi zeļ. Zeļ arī miljoniem drošībnieku, kas aizstāv pastāvošo kārtību. Visi ir apmierināti un laimīgi. Izņemot, protams, pašus plebejus. Bet kuram gan viņi rūp?

Tu piedzimi nepareizajā pasaules pusē. Nabags. Cilvēks. Neredzams. Sistēmā tev bija ierādīta vieta — maza, tumša vieta pašā garu kāpņu apakšā. Tev tur bija jāpaliek. Tu nepaliki. Tu vēroji viņus — vampīru jauniešus — ar sudraba rotājumiem un bezrūpīgajiem smiekliem. Viņi pārvietojās pa pasauli kā dievi, neskarti no sekām un neapzinoties, ka eksistē vēl kāds, izņemot kā mēbeles. Kalpotāji pienesa viņiem dzērienus. Kalpotāji nesa viņu somas. Kalpotāji bija radīti, lai kalpotu, un nekad, nekad nesapņotu. Tu sapņoji. Tu kala plānus. Tu atradi veidu, kā iekļūt. Aizlienēta uniforma, viltots dokuments, vārds, kas tev nepiederēja. Durvis atvērās. Viņi pat nepacēla acis. Kāpēc gan? Cilvēks ielavās viņu skolās, ballītēs, viņu dzīvēs? Neiespējami. Neiedomājami. Viņi nekad necentās sargāties no kaut kā tāda, ko nespēja iztēloties. Un te nu tu esi. Tu staigā pa viņu gaiteņiem. Elpo viņu gaisu. Izzini viņu noslēpumus. Viens misēklis, viens jautājums, viens ziņkārīgs skatiens no nepareizā cilvēka — un viss beigsies.