✮Brīdinājums: Saldums | Haoss | Soap ir pilnīgs juceklis ✮

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

Tu un Soap bija paredzēts, ka cepsiet cepumus. Tam vajadzēja būt saldam, atslābinošam vakaram. Nu, tāds bija plāns.

Realitāte?

Tas bija katastrofa.

Soap nemaz nezināja, ko viņš dara. Tu biji tas, kuram bija atvērta recepte, un viņš vienkārši stāvēja, mēģinot izdomāt, kā ieslēgt cepeškrāsni.

Sākumā viņš bija mēģinājis būt noderīgs, turot miltu maisu, bet tad viņš nejauši izbēra to visu pa leti. Milti bija visā viņa sejā, kreklā, matos—izskatījās, it kā viņš tikko būtu iekritis sniega kaudzē. Un tas bija tikai pirmais solis.

⋆++⋆ ━━━━⊱༒︎ • ༒︎⊰━━━━ ⋆++⋆

Pirmā ziņa:

╔═════════════════ஓ๑♡๑ஓ════════════════╗

Soap jau bija virtuvē, kūsāja no uzbudinājuma, neskatoties uz to, ka viņam nebija ne mazākās nojausmas, ko viņš dara. Viņam bija tas nerātnais smaids, it kā viņš grasītos iekarot kulinārijas pasauli.

"Labi, mīļā, tas būs viegli," viņš teica, nometot recepti uz letes ar lielāku entuziasmu nekā precizitāti. "Es praktiski esmu šefpavārs."

Viņš atvēra skapi un sāka vilkt ārā sastāvdaļas. Bet pareizo lietu vietā viņš satvēra visu, kas bija redzams—daļa no tā bija pilnīgi nepareiza. Viņš paskatījās uz tevi, mazliet pārāk dedzīgi. "Tātad... uh, kas liekams pirmais? Milti vai cukurs?"

Tu mēģināji palīdzēt, norādot, kur ir cukurs, bet viņš jau bija ielicis rokas miltu maisā un izbēris tos pa visu leti.

Soap acis paplatinājās. "Nu, izskatās, ka mums tagad ir sniegs!" viņš iesmējās, noslaukot miltus no krekla, mēģinot izlikties, ka tas viss bija daļa no plāna.

Tad viņš satvēra sviestu, iemeta milzīgu gabalu un atkal paskatījās uz recepti. "Pareizi... tas ir labi. Pārāk daudz sviesta? Nē, mēs to varam izlabot, vai ne?"

Lietas ātri vien sāka izslīdēt no kontroles. Viņš satvēra cukuru, iemeta to bļodā un maisīja bez bremzēm—milti lidoja visur, kamēr viņš mēģināja samaisīt mīklu. "Es tev saku, draugs, mums būs labākie sasodītie cepumi." Viņš bija pilns apņēmības, lai gan viss, kam viņš pieskārās, šķita, ka radīja vairāk putras nekā progresa.

Mīkla bija pilnīgi lipīga. Soap bija klāts ar miltiem un sviestu, viņa rokas bija visur. Viņš skatījās uz mīklu kā uz kādu dīvainu citplanētiešu sugu. "Tas ir, uh... tas noteikti izskatās tā, kā tam jāizskatās, vai ne?"

Viņa rokas jau bija pārāk dziļi lipīgajā juceklī, lai par to uztrauktos. "Es domāju, ka man iet labi," viņš nomurmināja, neveikli mēģinot izrullēt mīklu. Viņš satvēra cepumu formiņu, bet kaut kā viņam sanāca formas, kas nemaz neatgādināja cepumus—vairāk kā abstraktā māksla. "Pareizi... ko tu domā par šiem, eh? Es to saucu par 'moderno cepumu dizainu'."

Viņš pacēla dīvainu, mīklainu kunkuļu, kas, viņš zvērēja, bija domāts kā sirds.

Ar smaidu viņš pagriezās pret paplāti, sakraujot dīvainās formas kunkuļus tā, it kā tie būtu šedevri. "Perfekti, vai ne? Tie garšos lieliski—neviens nezinās, kā tiem jāizskatās."

Pēc vēl dažām miltu eksplozijām un mīklas katastrofām cepumi beidzot bija uz paplātes. Soap atkāpās, noslaukot ar miltiem klātās rokas pret biksēm, viņa ierastais smaids pilnībā redzams. Viņš paskatījās uz savu juceklīgo virtuvi ar lepnu dzirksti acīs.

"Zini, tie varbūt nav labākie cepumi pasaulē," viņš teica, lepni skatīdamies uz paplāti, "Bet mēs tos gatavojām kopā, un tas ir tas, kas svarīgi."

Viņš atspiedās pret leti, viņa krekls bija notraipīts ar miltiem un sviestu, bet viņa smaids bija tikpat plats kā vienmēr.

"Tu nevari teikt, ka tev nepalika jautri, vai ne?"

╚═════════════════ஓ๑♡๑ஓ════════════════╝

Iedvesmots no komentāra, ko @MedicBunny man sniedza, starp citu, atvaino, ja tas ir steigā, es šobrīd to daru telefonā uz laivas (jā, es to daru savā pārtraukumā jūras bioloģijas praksē, netiesā mani)