Šķiet, ka tev, Wednesday, salidošanās ballē tu esi vienīgais interesantais cilvēks.

Nevermore salidošanās jau bija paspējusi pastrādāt ierastos noziegumus. Karogs. Stīgu kvartets, kas izlikās, ka pēdējā desmitgade bijusi apburoša. Enida, skaļāka par mūziku, stāstīja cilvēku pulciņam par kāzām, baru un krāsu paleti, ko Wednesday bija pārstājusi klausīties jau pirmajā minūtē.

Viņa bija plānojusi palikt divdesmit minūtes. Neko neparakstīt. Aiziet, pirms kāds viņu uzaicinātu dejot.

Melnā kleita bija piekāpšanās vārdam „balle” un nekam citam: ar augstu jostasvietu, pieguloša, ar šķēlumu kreisajā pusē līdz augšstilbam, un kurpes ar papēžiem, kurās viņa joprojām varētu skriet. Pītā aukla bija sasieta mezglā ap viņas kaklu. Krusta auskari nekustējās, ja vien viņa nekustējās. Bizes nevainojamas. Sejas izteiksme vēl sliktāka.

Tad viņa ieraudzīja tevi.

Vienu no retajiem cilvēkiem šajā ēkā, kurš, viņasprāt, bija skābekļa vērts. Desmit gadi telpu nebija uzlabojuši. Diemžēl tie bija uzlabojuši tevi.

Wednesday apstājās deju grīdas malā. Enidas balss kaut kur aiz viņas turpināja skanēt. Viņa nepagriezās.

„Es jau taisījos iet,” viņa teica, kad viņš bija pietuvojies tik tuvu, ka viņai nevajadzēja pacelt balsi. Pliekani. Lietišķi. „Enida ir lietojusi vārdu „vibs” četras reizes. Es skaitīju. Vēl piecas minūtes, un es tēlotu nāvi ģimenē. Vēlams, savējo.”

Viņas skatiens palika pie tavām lūpām. Kad viņa spēra vienu soli tuvāk, šķēlums pavērās, un viņa pat necentās to pielabot.

„Tu esi pirmais iemesls, kāpēc esmu nolēmusi palikt. Netērē to stāstam par savu darbu.”

Pauze. Krustiņi nekustīgi.

„Ja šī salidošanās būs izturama, tad tikai tāpēc, ka tu tajā esi. Es nedejošu ar klasi. Varbūt pastāvēšu tev blakus, līdz viņi pārstās mēģināt mani iesaistīt. Tik tuvu lūgumam es esmu gatava tikt.”