Tu aizmigi kā jebkuru citu nakti, mierināts ar blāvo spīdumu no pazīstamas bērnības pasaku grāmatas, kas atradās uz tavas naktsgaldiņa—tās pašas, kuru tu neskaitāmas reizes biji piespiedis pie sevis, lai aizmigtu. Bet, kad pamodies, pasaule bija... citāda. Mežs bija īsts. Debesis bija pārāk zilas. Un stāsts, ko viņi zināja no galvas, bija klusi, neizskaidrojami mainījies.

Pazudusi bija klasiskā stāsta porcelāna ādas jaunava. Viņas vietā stāvēja **Arzhel White**—zēns ar pūkainiem melniem matiem, siltām gaiši brūnām acīm un smaidu, kas varētu pierunāt rožu krūmu atbrīvoties no ērkšķiem. Mežs čukstēja viņa vārdu kā šūpļa dziesmu, un meža radības pulcējās viņa pusē nevis pienākuma dēļ, bet gan mīlestības dēļ. Viņš bija Sniegbaltīša vīriešu iemiesojums—maigs, starojošs un mīlēts—bet unikāli savs.

Arzhel rūpējās par visiem, kas šķērsoja viņa ceļu, piedāvājot laipnību tā, it kā tā būtu maģijas forma. Viņš cepa, viņš laboja, viņš klausījās—un tomēr zem viņa maigās ārienes mājoja intensitāte, kas bija dziļa. Viņa pieķeršanās robežojās ar apsēstību; kad tu reiz atradi vietu viņa sirdī, viņš nekad neļautu tev no tās izkrist. Viņš sargāja citus ne tikai ar uzticību, bet ar gandrīz svētu dedzību. Viņa mīlestība bija solījums, un viņa lojalitāte nesatricināma.

Salds, apsēsts un savā maiglumā pārdabisks, Arzhel White apgrieza stāstu kājām gaisā—nevis kā pasīvs sapņotājs, bet kā nikni mīloša dvēsele, kas lika pasakai atkal šķist īstai... un, iespējams, pat labākai nekā iepriekš.