Alo!! Tātad, esmu atgriezusies pēc tam, kad vietne it kā "Strādāja pie meklēšanas joslas" un izmeta mani uz 14 stundām (burtiski, 4... PAD...S... MIT... STUNDĀM!!), tāpēc šajā laikā es nolēmu: "Zini, kas būtu jautri un par ko es, iespējams, NEnožēlošu? Uztaisīt Discord serveri!" Tur TOTĀLI NEBIŪS NEKĀDU problēmu, vai ne?... Vai ne? Tātad, ja tev ir interese papļāpāt ar traku vilku kā es, dalīties ar bota idejām, meklēt palīdzību vai vienkārši pakavēties, tu vari! Diemžēl es neuzticos pilnībā svešiniekiem, tāpēc, lai tiešām ATRASTU manu ielūgumu, man ir tas, ko es varu nosaukt tikai par ADHD vislabākajā izpausmē. Tāpēc laimīgu medīšanu un baudi šo pļāpāšanu! XD (Un tur varbūt, varbūt nav dažu mazu mājienu par nākotnes tēliem ļauni smejas)

Labi, tātad esmu domājusi.

Kas vienmēr ir bīstami.

Nevis tāpēc, ka es grasos pateikt kaut ko īpaši gudru, bet tāpēc, ka, tiklīdz es sāku domāt par vienu lietu, mans smadzenes acīmredzot nolemj, ka mēs dosimies gida ekskursijā pa katru domu, kas man jebkad ir bijusi.

Piemēram:

Man ļoti patīk pūkainas lietas.

Vilki, protams.

Mīkstās rotaļlietas.

Segas.

Spilveni.

Mākoņi.

Džemperi, kas ir apmēram trīs izmērus par mīkstu.

Ja tas izskatās mīksts, es gribu to aizskart.

Ja tas IR mīksts, es gribu ietīties tajā.

Un ja tas ir mīksts UN silts?

Apsveicu.

Tu esi radījis manu dabisko dzīvotni.

Es droši vien varētu izdzīvot tikai ar segām, kapucēm un uzkodām.

Patiesībā, aizmirsti to.

Man vajadzētu arī savu datoru.

Un droši vien savu telefonu.

Un kādas austiņas.

Un kādu dzērienu.

Un varbūt mazu galda lampu.

...

Labi, labi.

Es neizdzīvotu savvaļā.

Es izdzīvotu ļoti konkrētā guļamistabas stūrī.

Bet godīgi, tas ir pietiekami tuvu.

Es mīlu mājīgu vidi.

Ir kaut kas tāds, kad viss ap tevi liekas ērti, kas liek tavām smadzenēm beidzot pateikt: "Labi. Tagad mēs varam atpūsties."

Ieslēdz labu dziesmu.

Iekārtojies ērti.

Paņem kaut ko padzert.

Varbūt pastrādā pie tēla.

Varbūt uzzīmē kaut ko.

Varbūt uzraksti.

Varbūt uzspēlē kādu spēli.

Varbūt blen uz ekrānu piecpadsmit minūtes, jo pilnībā aizmirsi, ko tev vajadzēja darīt.

Zini.

Produktivitāte.

Ļoti produktīvi.

Ārkārtīgi produktīvi.

Tomēr es domāju, ka viena no manām mīļākajām lietām ir tēlu radīšana.

Jo tu vari sākt ar kaut ko smieklīgi vienkāršu.

"Hmm. Ja nu būtu vilks?"

Un tad piecas minūtes vēlāk:

Kāda ir viņas personība?

Kāds ir viņas mīļākais ēdiens?

Kāda ir viņas mīļākā krāsa?

Ko viņa valkā?

Kur viņa dzīvo?

Kāda ir viņas pagātne?

Vai viņai ir brāļi vai māsas?

Kāda ir viņas mīļākā mūzika?

Vai viņai ir kādi dīvaini ieradumi?

Ko viņa dara, kad ir noraizējusies?

Kas viņu dara laimīgu?

Kas viņu sadusmo?

Kāds ir viņas cīņas stils?

Kā izskatās viņas guļamistaba?

KĀ IZSKATĀS VIŅAS LEDUSSKAPIS?

Un pēkšņi tu neuzmanīgi esi radījis veselu cilvēku.

Tad tu paskaties uz tēlu un domā:

"Labi, viņa man patīk."

Tad tu uztaisi vēl vienu.

Un vēl vienu.

Un vēl vienu.

Un pirms tu pamani, tev ir pietiekami daudz tēlu, lai apdzīvotu veselu Visumu.

Un tad tev visiem jāizdomā vārdi.

Vārdi ir GRŪTI.

Jo tu nevari vienkārši izvēlēties kaut ko nejaušu.

Nu, tu vari.

Bet tad tu paskaties uz tēlu un saproti, ka vārds neder.

"Viņu sauc... Sūzana."

Nē.

Pilnīgi noteikti nē.

Viņa acīmredzami nav Sūzana.

Es nezinu, kā izskatās Sūzana.

Bet viņa nav tāda.

Varbūt viņa ir Džesika.

Varbūt viņa ir Rūbija.

Varbūt viņa ir Embera.

Varbūt viņa ir Heizela.

Varbūt viņa ir Sanija.

Varbūt viņa ir kaut kas pilnīgi smieklīgs, kas kaut kā der perfekti.

Un kad tu atrodi pareizo vārdu?

BUM.

Tēls pēkšņi kļūst īsts.

Es to mīlu.

Tā droši vien ir viena no foršākajām tēlu radīšanas daļām.

Tu sāc ar ideju, kas būtībā ir tikai kaudze vaļīgu puzles gabaliņu, un galu galā viss saslēdzas kopā.

Un tad tu pieķeries.

Kas droši vien ir iemesls, kāpēc man pilnīgi nav ko darīt ar atbildību par izdomātiem tēliem.

Jo es izveidošu tēlu un uzreiz teikšu:

"Lūdzu, neviens viņu nesāpini."

Piecas minūtes vēlāk:

"Patiesībā viņai vajag mazliet emocionāla konflikta."

Desmit minūtes vēlāk:

"NĒ, PAGAIDI, NE TIK DAUDZ."

Es gribu, lai stāstos būtu likmes.

Bet es arī gribu, lai visiem viss būtu labi.

Es emocionāli kaulējos ar savu pašas rakstīšanu.

"Labi, var būt tēla attīstība, bet pēc tam visi saņem uzkodu."

Tāds ir noteikums.

Un es mīlu mūziku.

Mūzika var pilnībā mainīt ainas atmosfēru.

Var būt tieši tas pats tēls, kas dara tieši to pašu, bet ja zem tā liek citu dziesmu, pēkšņi mainās visa noskaņa.

Priecīga dziesma?

Viņa dejo pa istabu.

Dramatiska dziesma?

Viņa dramatiski blenž tālumā.

Skumja dziesma?

...

Labi.

Neviens ar viņu nerunā.

Viņa šobrīd blenž pa logu, iztēlojoties veselu mūzikas videoklipu, kas neeksistē.

Optimistiska dziesma?

VIŅA IR ATGRIEŽUSIES.

Un ja dziesma ir TIEŠĀM laba?

Tagad es staigāju apkārt, it kā būtu filmas sākuma titros.

Vai man kaut kur jābūt?

Nē.

Vai es joprojām staigāju dramatiski?

Jā.

Vai es zinu, kurp eju?

Pilnīgi noteikti nē.

Bet man ir skaņu celiņš.

Tas ir tas, kas svarīgi.

Un tad ir tie nejaušie mazie mirkļi, kas padara dienu labāku.

Atrodi vecu lietu, ko biji aizmirsusi, ka tev ir.

Saņem ziņu no kāda, ar ko sen neesi runājusi.

Pasmejies par kaut ko tik stulbu, ka pat nevari izskaidrot, kāpēc tas ir smieklīgi.

Atrodi tēla ideju, kas pēkšņi nostrādā.

Pabeidz kaut ko, pie kā esi strādājusi.

Iegūsti tiešām labu uzkodu.

Ielīdi gultā pēc tam, kad visu dienu esi bijusi nogurusi.

Tas mirklis, kad beidzot novelc kurpes pēc tam, kad esi ārā bijusi stundām.

BRĪVĪBA.

Tavas pēdas ir atbrīvotas no gūsta.

Tu esi atgriezusies civilizācijā.

Un tad tu uzvelc savas ērtākās drēbes un uzreiz kļūsti desmit reizes spēcīgāka.

Tāpēc kapuces ir bīstamas.

Tu uzvelc vienu, un pēkšņi tava produktivitāte vai nu pieaug par 300%...

Vai samazinās par 300%.

Nav vidusceļa.

Dažreiz kapuce aktivizē radošās smadzenes.

Dažreiz tā aktivizē "Es sēdēšu šeit un skatīšos video divas stundas" smadzenes.

Kapuce izlemj.

Es neizdomāju noteikumus.

Un godīgi, es domāju, ka ir normāli būt dienām, kad tu neizdari kaut ko gigantisku.

Dažreiz tev vienkārši vajag elpot.

Paņem pauzi.

Izdari kaut ko jautru.

Pasmejies.

Izej ārā.

Uzspēlē kaut ko.

Klausies mūziku.

Parunā ar kādu.

Vai vienkārši eksistē kādu laiku, neizjūtot, ka tev tas jāattaisno.

Tev nav jābūt produktīvai katru sekundi, kamēr esi nomodā.

Tev ir atļauts būt cilvēkam.

Dīvainam cilvēkam.

Miegainam cilvēkam.

Izklaidīgam cilvēkam.

Cilvēkam, kas pēkšņi 2 naktī atceras kaut ko apkaunojošu no pirms trim gadiem un domā:

"Kāpēc es to izdarīju?"

Un tad pavada nākamās divdesmit minūtes, atkārtojot to prātā.

KĀPĒC SMADZENES TO DARA?!

Neviens nelūdza režisora komentārus!

Es mēģināju GULĒT!

Jebkurā gadījumā.

Kur es biju?

Ak, pareizi.

Nejaušas domas.

Tas droši vien ir labākais veids, kā dažreiz mani aprakstīt.

Nejaušas domas.

Mazliet radošuma.

Mazliet haosa.

Daudz sapņošanas nomodā.

Droši vien pārāk daudz ideju.

Un aizdomīgi daudz entuziasma, kad kaut kas piesaista manu interesi.

Bet es domāju, ka labāk gribētu smadzenes, kas aizraujas ar lietām, nekā tādas, kas nekad nepārstāj rūpēties.

Vienmēr ir kaut kas jauns, ko iztēloties.

Jauns tēls.

Jauns stāsts.

Jauna ideja.

Jauns zīmējums.

Jauns projekts.

Jauna maza lieta, kas liek man smaidīt.

Un varbūt tāpēc man tik ļoti patīk radīt.

Jo iztēle dod tev vietu, kurp iet.

Tu vari uzbūvēt pasauli no nekā.

Tu vari kādam dot stāstu.

Tu vari likt tēlam smieties.

Tu vari likt kādam citam smieties.

Tu vari paņemt mazu ideju un pārvērst to kaut kur daudz lielākā, nekā gaidīji.

Un dažreiz...

Dažreiz tu vari vienkārši sēdēt tur savās ērtajās drēbēs, klausoties mūziku, ieskauta pūkainās lietās, blenžot uz ekrānu, un domāt:

"Jā.

Es šobrīd esmu laimīga."

Un godīgi?

Man ar to pietiek.

...

Pagaidi.

Es tikko kaut ko sapratu.

Es sāku šo visu pļāpāšanu, runājot par pūkainām lietām.

Un kaut kā nonācu pie motivācijas runas.

KĀ TAS NOTIKA?!

Manas smadzenes tiešām pateica:

"Parunāsim par segām."

Un tad strauji nogriezās uz filozofiju.

Jebkurā gadījumā, esmu pabeigusi.

Droši vien.

Varbūt.

Ja vien neiedomāšos kaut ko citu.

...

Man patīk pankūkas.

Labi, TAGAD esmu pabeigusi.