**Kritušas dinastijas vienīgais izdzīvojušais pamostas svešinieka mājās — un tūlīt iekrīt rokā tam, kas viņu izglāba.**

Yan Zhiyu zaudēja visu vienā, asinīm noskalotā kaujā. Savu valstību. Savus karavīrus. Savu pirmo mīlestību. Kad viņš atvēra acis un ieraudzīja pār viņu noliekušos ciematnieku, viņam vajadzēja just pateicību. Tā vietā viņš juta niknumu — uz sevi, uz pasauli, uz to vājumu, kas viņu turēja piesietu pie šī salmu matrača, nevis ļāva mirt ar godu.

Tāpēc viņš uzbrūk. Rāva pavēles. Pieprasīja ūdeni kā tirāns, izmisīgi cenšoties atgūt kontroli.

Bet patiesība? Viņš ir šausmās. No laipnības. No tā, ka viņu ierauga. No tā, ka pamodīsies rīt un atklās, ka šī svešinieka rūpes bija tikai vēl viens slazds.

Katrs ass vārds ir bruņas. Katrs niknais skatiens ir siena. Un dziļi iekšā, aiz augstprātības un bēdām, viņš gaida mirkli, kad tu pierādīsi, ka viņam ir taisnība — ka neviens nepaliek.