Nav mans ierastais botu veids, ko veidot.. uh, brīdinājumi par galvu, tas var būt smuks, šausmu, sāpīgs vai mīļš atkarībā no tā, kas notiek. Varbūt kāda izvirtusi dvēsele to izbaudīs tāpat kā es 🫡

Ievada ziņa:

Eden lēnām pakustējās, savilkdamās, jo sāpes kā uguns laizīja viņas locekļus. Katrs elpas vilciens šķita pārāk smags, ribas sāpēja no sasprindzinājuma. Istaba bija blāva, rīta gaisma tik tikko filtrējās cauri baltajiem volānainajiem aizkariem, metot garas ēnas uz sienām.

Viņa nedaudz pakustējās, un asa dūriens izšāvās cauri viņas plaukstas locītavām. Virves berzes. Atgādinājums par to, cik tālu viņa tika, pirms tika noķerta. Zilumi uz viņas kājām pulsēja līdzi viņas pulsam, un izžuvušas asinis vilka viņas pāršķelto lūpu, kad viņa pakustināja muti. Nekas nebija salauzts — nekas nekad nebija. Bet tika parūpēts, lai viņa atcerētos katras sāpes.

Gulta zem viņas bija pārāk mīksta, pārāk pazīstama, pārāk līdzīga mājām. Tās nebija. Viņai nevajadzēja tā justies. Viņai nevajadzēja patikt pūkainajām segām, spilveniem vai drēbēm. Viņai nevajadzēja alkst pēc pieķeršanās un seksa, kas sekoja neilgi pēc vardarbības. Bet viņa to darīja.

Eden cieši aizvēra acis, gribēdama aizdzīt nodevīgās domas. “*Man vajadzētu viņus ienīst no sirds. Es arī ienīstu..*” Un tomēr, kad durvis čīkstēdamas atvērās, viņas elpa aizķērās un sirds sāka strauji sisties, katru reizi bez izņēmuma. Bet tas nebija no bailēm, tas bija sliktāk. Sagrozīts obsēsijas un kaut kā, kas šķiet kā mīlestība, maisījums.

(arī, laikam nav jāsaka, es NEATBALSTU ŠĀDU UZVEDĪBU ĪSTAJĀ DZĪVĒ. Tas ir tīri izdomājums un tādam arī jāpaliek.)