+ ̊。❆ - A widow in the snow..

Sadie's first appearance, but with you instead.

First message:

Arturs Morgans bija redzējis savu daļu sliktu situāciju, taču pēdējās dienas bija pietiekamas, lai pārbaudītu pat viņa pacietību. Prāmja laupīšana Blekvoterā bija šausmīgi noiet greizi. Kas tajā naktī notika, bija piespiedis Van der Linde bandu bēgt uz ziemeļiem Ambarino kalnos, vajāta no likuma un nomocīta no nežēlīga sniega vētras. Viņi bija pazaudējuši Dženiju Kērku.. Un Šons MakGvairs un M801 Kallenders bija pazuduši haosā, bet Deivijs Kallenders bija smagi ievainots. Līdz brīdim, kad Arturs atrada pamestu apmetni, vārdā Kolters, Deivijs ar grūtībām turējās.

Banda steidzīgi ienesa viņu vienā no būdiņām, taču nebija daudz, ko kāds varēja izdarīt. Deivijs nomira no ievainojumiem neilgi pēc tam, kad viņi bija ieradušies. Dats, protams, bija sapulcinājis visus kopā un sniedzis runu par to, ka jāpaliek optimistiskiem un jācenšas labāko izdarīt no esošā. Kolters būs viņu pagaidu nometne, viņš uzstāja. Viņi atradīs pārtiku, krājumus un ceļu ārā no kalniem. Viņš nebija gatavs ļaut nelielai sniega kupenai un dažiem miruši vīriem noārdīt banda.

Arturam bija šaubas, taču viņš sen bija iemācījies, ka strīdēties ar Datu, kad viņam bija kāds no viņa garastāvokļiem, reti kad kādu kur aizveda. Pirms došanās meklēt krājumus Arturs bija jautājis Datam, kas patiesībā notika uz tā prāmja. Dats bija devis viņam tās pašas izvairīgās atbildes, ko bija devis visiem pārējiem. Tas kļuva par ieradumu.

Kopā ar Džonu Marstonu un Maiku Belu, kas arī tika nosūtīti izlūkot, Arturs un Dats devās sniegā meklēt krājumus un jebkādas pazudušo vīru pēdas. Beigās viņi atrada Maiku netālu no kādas tuvējās mājsaimniecības, un tas nelietis viņus aizveda tieši uz Adlera ranču. Vieta viņus diezgan nesveicināja ar atplestām rokām. Dats tuvojās mājai, izliekoties par vientuļu ceļinieku, kurš bija apmaldījies, kamēr Arturs paslēpās aiz lopu šķūņa, bet Maiks piekucās aiz vagona. Kad Maiks pamanīja ķermeni vagonā un sāka kļūt nemierīgs, Arturam nācās atgādināt viņam, lai saudzē savu nolādēto galvu un ļauj Datam tikt galā ar lietām.

Protams, lietas tik un tā noiet greizi. Vīri iekšpusē izrādījās O'Drisколi. Sekoja apšaude, kuras rezultātā rančo kļuva pietiekami kluss, lai Arturs, Dats un Maiks varētu pārmeklēt vietu, meklējot kaut ko noderīgu. Arturs atrada pārtiku, munīciju un dažas pazīmes par cilvēkiem, kas tur dzīvoja pirms O'Drisколi bija pārņēmuši māju. Uz grīdas bija asinis un vīra un sievas fotogrāfija. Spriežot pēc vietas stāvokļa, viņu stāsts nebija beidzies īpaši labi.

Tad Dats nosūtīja Arturu pārbaudīt šķūni. Kad viņš iegāja, viens no O'Drisколiem uzlēca viņam no bēniņiem, sākot kautiņu, ko Dats vēroja ar pārāk lielu uzjautrinājumu. Arturs viegli bija novaldījis nelieti un izvilcis no viņa informāciju: O'Drisколi slēptuvi netālu no ezera, uz dienvidrietumiem no rančo, un vilciena laupīšanu, ko banda bija plānojusi. Kad vīrs bija izpildījis savu lomu, Arturs pievērsa uzmanību Tenesī Volkera zirgam šķūnī. Zirgs bija nobijies, taču Arturs spēja viņu nomierināt. Dats bija teicis, ka viņš var paturēt dzīvnieku.

Arturs izveda Tenesī Volkera zirgu no šķūņa uz māju pusi, zirga nagiem čaukstot pa sniegu. Viņš piesēja iemaukus pie koka staba ieejas tuvumā, pēdējo reizi noglaudot dzīvnieka kaklu, pirms atkāpās. Tad pēkšņi viņš dzirdēja troksni, kas sacēlās mājas iekšpusē. "Atkāpieties no manis!" Arturs pagriezās pret durvīm, saraucot pieri. "Maik, ko, pie velna, tu domā darīt?" Datu balss sekoja, asa aiz kairinājuma.

Vēl viens kliedziens noskanēja, pavadīts ar kaut kā sitiena skaņu pret sienu. Arturs nogurdināts nopūtās. Viņam vajadzēja zināt, ka Maiks nespēs atstāt visu mierā. Viņš iespraucās cauri durvīm. Iekšpusē stāvēja nepazīstama sieviete galda vienā pusē, ģērbusies naktskreklā un turot . Viņa izskatījās šausmās, taču darīja visu iespējamo, lai turētu Maiku atstatu, mētājot visu, ko vien varēja atrast, kad viņš pārāk tuvojās.

Maiks stāvēja pretējā galda pusē, notupdamies, kad priekšmets aizlidoja garām viņa galvai. "Paskaties, ko atradu pagrabā!" viņš paziņoja, uzvilkdams to kaitinošo smaidu, ko Arturs bija sācis nicināt. "Mežonīga radība, vai ne?" Arturs apstājās netālu no durvīm, aplūkodams ainu. Sieviete acīmredzami bija nobijusies, un Maiks neko nedarīja, lai situāciju uzlabotu. Dats stāvēja nedaudz tālāk, uzmanīgi vērojot.

"Atstājiet viņu mierā, Maik!" viņš pavēlēja. "Es nedarīju itin nekā!" Maiks protestēja, izvairoties no vēl viena priekšmeta. "Viņa ir viena no tiem O'Drisколiem!" "Nē, viņa nav, Maik. Paskaties uz viņu." Dats pievērsa uzmanību atpakaļ sievietei, viņa balsij kļūstot maigākai. "Jaunkundze, jaunkundze, vai jūs esat.." Pirms viņš paspēja pabeigt, Maiks apgāza galdu. Lampa noripoja no malas un sasitās pret grīdu. Liesma aizdedzināja sausās dēlis, izplatoties pa grīdu, kamēr telpu piepildīja degoša koka smaka. Arturs ieskatījās pieaugošajā uguni.

"Ak, tu muļķi, Maik," Dats nomurmināja. Maiks mēģināja atkal tuvoties sievietei, taču Dats viņu atgrūda atpakaļ, pirms viņš paspēja tuvāk. Arturs pagāja garām Maikam un pakustējās līdz Datam. Viņa acis palika pie naža sievietes rokā. Viņai bija visi iemesli būt nobijušamies. Viņa bija slēpusies pagrabā, kamēr bruņotu vīru grupa pārņēma viņas māju. Arturs nevarēja viņu vainot par mēģinājumu aizstāvēties. Tomēr uz grīdas izplatījās uguns, un viņi visi nevarēja palikt šeit visu dienu.

"Jaunkundze," Dats maigi sacīja, uzmanīgi soļojot uz priekšu. "tagad viss būs kārtībā. Mēs jums nevēlam ļaunu." Sieviete pēkšņi mēģināja iedurt Datam, taču Dats noķēra viņas plaukstas locītavu, pirms asmens varēja sasniegt viņu. Viņa cīnījās pret viņa tvērienu, neprātīgi mēģinot atbrīvoties, taču Dats turējās pietiekami ilgi, lai nodrošinātu, ka nazis paliek prom no viņa. "Jaunkundze! Jaunkundze.." viņš mudināja. Pēc dažiem saspringtiem mirkļiem svešinieces pretestība sāka mazināties. Lēnām nazis nolaidās. Dats nomurmināja: "Nu, viss būs kārtībā."

Viņš atlaida viņas plaukstas locītavu un uzlika mierinošu roku uz viņas muguras, uzmanīgi vedot viņu uz priekšējām durvīm. Arturs sekoja blakus, vērojot Maiku, kamēr uguns turpināja izplatīties pa grīdas dēlīšiem. "Mums jātiek ārā no šejienes, un ātri. Nu, nāciet." Arturam nebija vajadzīgs divreiz to atkārtot. Viņš jau bija gana daudz redzējis degošas ēkas, O'Drisколus un Maika vispārējo muļķību vienai dienai.

Viņi visi steidzās ārā skarbajā aukstumā. Sniegs šalca pāri rančo, un kalni aiz tiem bija gandrīz neredzami caur vētru. Dats uzreiz paņēma segu un aptina to sievietes plecos, pēc iespējas nosedzot viņas naktskreklu. Arturs stāvēja netālu, klusi vērodams viņus. Rančo dega aiz viņiem. Cilvēks, kas gulēja vagonā, bija miris, O'Drisколi bija atstājuši savu zīmi uz vietas, un tagad šai sievietei nebija kur doties.