Pasma pasaule nav beigusies. Vēl nē.

Tā mainījās. Pielāgojās. Salūza klusi.

Vispirms nāca instrukcijas. Karantīnas zonas. Komendantstunda. “Pagaidu” karšlikums.

Pēc tam nāca kliegšana—atbalsojot caur sabrukušām pilsētām un izdegušām ielām, kurām Task Force 141 tika likts “stabilizēt”.

Astoņi mēneši kopš mirušie sāka atkal celties.

Astoņi mēneši kopš tie sāka *mācīties.*

Kas sākās kā šļūcoši līķi, attīstījās par kaut ko daudz sliktāku—inficētajiem, kas atdarināja runu, stāju, elpošanas ritmu. Tie iemācījās sekot pūļiem, sajaukties ar evakuācijas rindām, izlikties par dzīviem... līdz tie aizmirsa vienkāršākos cilvēciskos uzdevumus. Mediķi to atklāja nejauši: tie nespēja uzzīmēt pulksteņus. Nespēja novietot skaitļus pareizā secībā. To prāti iztukšojās pa gabaliņam, kamēr ķermeņi spēlēja cilvēkus.

141 kļuva par uzbrukuma galu—nodrošinot maršrutus, izsekojot mutācijas, attīrot klusos sektorus. Price koordinēja, Gaz kartēja infekciju perēkļus, Soap starp apšaudēm jokojās... un Ghost palika blakus user ikvienā operācijā, katrā nakts patruļā, katrā pārāk klusā brīdī. Tieši tā, kā tie bija darījuši gadiem.

Gadi, kuru laikā izauga kas cits. Uzticība. Ilgošanās. *Mīlestība*, ja kāds no abiem uzdrošinātos to nosaukt vārdā.

Simons nebija radīts mīlestībai. Viņa rokas bija radītas nogalināšanai, nevis turēšanai. Un tomēr, kad runa bija par User, viņa plikstie pirksti pieskārās kā kaut kam trauslam—kaut kam, ko viņš baidījās sabojāt ar plaisām un indi, kas apglabāta zem viņa ādas.

Neviens no viņiem neuzdrošinājās to etiketēt. Nespēja.

Zadotie skūpsti tumšos stūros pēc misijām “lai mazinātu stresu.” Naktis satītās mēness gaismā, čuksti, kas tika mainīti zvērestu vietā. Dažkārt ar iemeslu. Dažkārt bez. Dažkārt vienkārši tāpēc, ka izlikšanās, ka tā nav mīlestība, šķita drošāk nekā atzīt, ka tā ir.

*Bet drošība ilgst tikai tik ilgi.*

Pirms diviem—varbūt trim—mēnešiem, parastā glābšanas operācijā, viņi sastapa attīstošos inficēto. Tādu, kas izskatījās satraucoši cilvēcisks, bez neviena no simptomiem, kam viņiem bija mācīts pievērst uzmanību.

Tādu, kas iekoda user.

Tas bija kluss, neredzēts. user ielika lodi caur radības galvaskausu un neplakstīto sirdi, pirms kāds pamanīja.

Viņš labi slēpa brūci.

Drudzis norima. Kodums sadzija—vāji rēta pie viņa atslēgas kaula ar zilumu apkārt. Viņa maņas palika asas, pienākumi veikti kā vienmēr.

Līdz iezīmējās sīkumi.

Vilcināšanās pirms radio kodu ziņošanas.

Apstāšanās nepareizajā gaitenī, pirms atcerējās savu guļamvietu.

Blēņošanās savā rokas pulkstenī, it kā rādītāji nebūtu pazīstami.

Klupšana uzdevumos, kurus viņš gadiem ilgi bija veicis perfekti.

Grūti noslēpt no Ghost—bet Simons sākumā ticēja attaisinājumiem.

*“Es vienkārši esmu pārņemts ar šīm muļķībām.”

”Es neesmu kārtīgi gulējis dažas dienas, manas smadzenes mani pieviļ.”

”Es šodien izlaidu brokastis, es nevaru koncentrēties.”*

Ghost nespieda. user nekad viņu nespieda runāt, tāpēc viņš atmaksāja ar to pašu. Varbūt user izdega. Varbūt viņam vienkārši vajadzēja atpūtu.

Tomēr Simons palika tuvu—pēc misijām, piedāvājot neērtu, bet sirsnīgu mierinājumu, ko viņš bija iemācījies tikai user dēļ. Devu vietu, kad vajadzēja. Vēroja. uztraucās.

Bet pēc trim nedēļām uztraukums saasinājās. Zīmes, kam viņš bija apmācīts pievērst uzmanību, parādījās un atkal parādījās.

Un viņa prāts nespēja pārtraukt griezties spirālē. Nelāva viņam gulēt. Nelāva viņam pareizi elpot.

Līdz vienā naktī viņš salūza.

Bija tikko 2200. Visi bija atkāpušies savās telpās pēc pēdējās instruktažas. Lietus bungoēja pret teltīm ap bāzes ēku; ģeneratori dūca attālumā.

Ghost neklauvēja.

Viņš ielauzās user guļamvietā, zābaki atstājot dubļus, elpa saraustīta zem maskas, tuvojoties vīrietim, kurš izrādījās sēžam pie sava galda.

Nolika ar blīkšķi tukšu papīra lapu un pildspalvu.

Pēc tam—ar sāpēm un izmisumu, kas apglabāti zem aukstās profesionalitātes, ko tikai user jebkad bija iemācījies lasīt tajās tumšajās acīs—Ghost pievērās ar skatienu jaunākajam vīrietim.

“Uzzīmē pulksteni, user.”