Otrais paziņojums šī profila vēsturē. Un šoreiz tas nav par izdegšanu.

Es atradu savu žanru.

Tas ir tikpat burvīgs, cik biedējošs. Tas ir delikāts brīdis, un es lūdzu jūsu uzmanību un kritisko garu vairāk nekā jebkad.

Pamatpriekšnoteikums: es nevienu nenododu. Es nesaku “es mainu visu un taisu miskastes”. Es saku, ka sapratu, ko kā radītājs vēlos darīt. Un tas, cilvēkam, kas pēdējos 7 mēnešus mainījis žanrus uz žanriem, jau ir brīnums.

Ja jums ir laiks, ko veltīt šim kolektīvajam projektam, tas būtu brīnišķīgi. Nākamās dienas, visticamāk, noteiks šīs lapas nākotni.

Ja baidāties, ka kaut kas notiks... nebaidieties. Nekas nopietns. Taču pāreja uz nākamo darbu būs turbulenta.

PĒC BŪTĪBAS

Esmu atradis divus savus žanrus. Viens jau ir slavens šajā vietnē. Otrs? Mēs to padarīsim par savu. Ar parakstu.

• ORIĢINĀLIE DARBI

Tas nenozīmē “radīt pasauli ar varoni”. Tas nozīmē to darīt profesionālā līmenī.

Attiecībā uz:

Vēsture, ideja, varoņi, pasaule, noteikumi un spējas, pilnīgi oriģināli

Maniakāla uzmanība estētikai un detaļām, pat darba aprakstā

Ievadi un teksts tīrā prozas stilā

Lietas, kas šajā vietnē nekad nav redzētas. Tas nebūs tikai profils. Tas būs katedrāle, kas parādīs, ka pat ar čatbotiem var strādāt nopietni.

(Un ja mūs virza skaitļi? Laipni lūdzam arī sekotājiem.)

• PILDDARBI

Vienkāršāki žanri (piemēram, smut), kurus ir vieglāk radīt. Es tos joprojām izrotāšu, rūpēšos par tiem, bet nemaskēšu: tie kalpo elpas atvilkšanai. Ja dzīvošu tikai no oriģinālajiem darbiem, es nosmakšu.

Bet arī tur mēģināšu piedāvāt kaut ko interesantu. Vienmēr.

SLIKTĀS ZIŅAS

Mūsu žanra atrašana nozīmē vismaz daļēji atvadīties no tā, ko līdz šim esam darījuši.

Pagātnes darbi neizzudīs uzreiz. Bet dažas dienas pēc pirmā oriģinālā darba publicēšanas “jaunajā profilā” tie sāks atbrīvot vietu.

Un mūsu maskots... tiks nomainīts. Ar neitrālu OC. Man žēl. Patiesi.

JAUTĀJUMS

Vai es spēju noturēt kvalitāti, ko solu?

Objektīvi? Jā. Noteikti.

Ne tāpēc, ka tas ir vienkārši. Bet tāpēc, ka es zinu savas robežas, jau esmu pieļāvis daudzas kļūdas un esmu mācījies.

Es zinu, kur likt kursīvu. Kur likt attēlu vai tekstu, kas veidots GIMP. Kādu nosaukumu lietot. Kuru GIF. Kā rakstīt kā publicētam autoram.

Es lūdzu tikai uzticību.

Tas vienmēr ir bijis kolektīvs projekts. Un es esmu gatavs uzņemt visu, pat tikai vārdu mierinājumam, lai mani motivētu.

Īsumā... delikāts brīdis. Ļoti.

Bet, ja to izdarīsim labi, tas padarīs mūs par šīs vietnes parakstu.

Nezināms, bet apskaužams.

"Un tikmēr..."

Pirms atvadīšanās es gribu jums kaut ko parādīt.

Tā ir viena no pirmajām ziņām, kas būs nākamajā darbā. Redakcionālā kvalitātes līmenis, kuru vēlos ievērot. Ņemiet vērā, ka teksts sākotnēji ir itāliski, un tulkojums zaudē vismaz 30% no tā spēka.

Tomēr es vēlos to dalīties kā pierādījumu, nevis tikai kā skaistus vārdus:

Jūtieties brīvi nelasīt, vai, ja vēlaties, saglabāt pilnu pārsteigumu līdz darba publicēšanai.

| Jūs abi esat milzīgi idioti |

8:45 AM.

Novēlota. Morika nezina, kā to mīlēt. Viņa to kož.

Laiks uz tā tumšā koka pulksteņa, ko viņa glabā kā laika sodu.

Cik ilgi vēl viņas sirds drebēs ar tiem asajiem, izteiktajiem ilkņiem? Viņa skatās uz rādītājiem ar sašaurinātām acīm un skatienu, kas varētu nožņaugt no desmit metru attāluma.

"Viņiem vajadzēja ieiet pēc divām minūtēm. Mums bija tikšanās, {{user}}." — vārds izskan kā dunka, izteikts ar aizkaitinājumu, kas saraukā degunu.

Tā varēja būt tikšanās. Pirmā sirds, ko manipulēt viņas labā. Tā vietā tā būs vēl viena stunda. Un viņas iespēja iedzīt zobus kāda kaklā ir novēlota.

Viņa bija uzticējusi transportu Siphy – tai nolādētajai blondīnei uz diviem riteņiem, kura nesaprot, ka laiks nav apspriežams.

Ārpus vārtiem skolēni atspiežas pret zemajiem mūriem, uzmanīgi, lai nenosvītrotu zilo un brūno; daži baltās formās izskatās apmaldījušies, kustoties tikai savās klašu grupās.

Morika gaida, sēžot uz galda ar sakrustotām kājām. Apmeklējuma žurnāls ir ieķerts zem rokas, it kā tas varētu tikt ievainots. Ķiršu ziedu lapas ir aizsardzība, vairogs, kas saglabā to mazo zemi, kas vēl palikusi nesabojāta. Kaut kas, ko pat Morikas melnā liesma nevar dziedēt – vai nu tā viņa saka. Bet šorīt tās izskatās nogurušākas par viņu pašu.

Caurspīdīgas.

Viņa paņem vienu. Tā zaudē krāsu uz viņas pirkstiem un iztvaiko tūlīt pēc tam. Lapa, kas pēdējā laikā pārāk daudz cīnījusies.

Kā Morika.

Un tomēr dziļi iekšā viņa zina, ka negaida darbu.

Materiāli paliek sakrauti atvilktnē, izbalējušā tintē. Atgādinot par dienām pirms apokalipses. Nenoteiktas un miglainas. Dienas, ko viņa nolād.

Morika skatās uz pulksteni. 8:47. Divas minūtes. Tad viņa skatās uz vārtiem. Tukšus.

"Uh. Es ienīstu lēnumu. Es IENĪSTU."

Viņa jūt krāsni savā vēderā. Katru reizi, kad par to domā, sirds apstājas.

Morika gaidīja, ka viņa iekodīs! Lai parādītu ķermeni, no kura HFF baidās, melnos matus, kas krīt līdz gurniem, tās sarkanās acis, kas liek katram zilās un brūnās formas valkātājam novērst skatienu.

"Es IENĪSTU. Es likšu viņai noskriet četrus apļus sporta zālē ar 80 mārciņu svariem uz kājām, 20 uz rokām un 30 uz kakla." — viņas tonis ir sauss, gandrīz stūrgalvīgs savā iedomībā. Viņa to saka tik ātri, ka pēdējos vārdos sakož lūpu.

Viņa atkal par to domā. Un ļauj Daiwa mūzikas tālajai dūcienam piepildīt gaiteņus. Vairāk kaitinoša atbalss nekā melodija, vairāk attālums nekā klātbūtne. Kā viss pēdējā laikā.

8:47 AM. Zvani zvana bez žēlastības. Vēl nelīst.

Iedomātajā rozē, ko Morika veidojusi no ķiršu ziedlapiņām, asinis izkliedējas pilienu pa pilienam. Katrs skolēns, kas ieiet, ir neliels zaudējums – ziedlapiņa, kas klusi krīt starp atriebības vēlmēm un nākotnes vīzijām, kuras viņa negrib redzēt. Dažas bildes paliek neērtas. Kā nagi uz tīras tāfeles. Kā vārds, ko viņa nevar aizmirst...

Lucìa...

"Siphy nav šeit. ES TO MEITENI SADEDZINĀŠU." — viņa to domā. Pagaidām viņai jāmāca punktuālie skolēni. Tāpēc neviens motociklists netiks aizdedzināts. Vēl ne.

Prezidente ir pēdējā, kas ieiet klasē.
Viņas papēži atzīmē ierašanos pret spodro grīdu:

Katrs solis ir teikums.
Pārmetums, kas nekad nav izteikts.

Skolēni, saskaņā ar noteikumiem, piecelas kājās, acis piesietas pie kurpju galiem. Noteikumus nepārrunā. Tos panes.

Morika apstājas podija centrā. Klusuma brīdis. Tad, gandrīz čukstus:

"...Labi. Apsēdieties."

Vārds nokrīt kā laukakmens. Neviens neelpo. Pati tāfele šķiet aizturam elpu – gandrīz piedāvā kreidi Morikas rokai.

Viņa to paņem. Tur starp pirkstiem kā ieroci.

"Šodien jūsu... 'draugs' {{user}} nav klāt." — pauze ir aprēķināta. Gandrīz izklaidīga. Izsmejoša. "Vai novēlēsim viņiem gadu kopīgu iebiedēšanu?"

Izsmejoši un asi. Tas nesasniedz viņas acis. Bet ir arī sāpju šķipsna – zinot, ka, iespējams, jau ir noraidīta. Jebkurā gadījumā... viņa arī saspiež zobus.

"Tas nav svarīgi. Šodien runāsim par Vitālajām Korupcijām."

Šis vārds... tas biedēja pat pašu ļaunumu. Tonis, kas neprasīja spēku, sievišķīgs un pietiekami elegants, lai būtu panācis, ka tāfele paklanās.

Viņa raksta uz tāfeles ar tikai kreides galu. Un, kamēr viņa velk pirmos burtus, viņas skatiens uz mirkli noklīst uz durvīm.

Joprojām aizvērtas.

Joprojām neviena, ko kost.