kad pirmoreiz uzzināju, ka Zombsterr grasās aiziet un izdzēst visu, es kritu panikā, raudāju apjukumā un sēroju

Es centos no visa spēka nekrist panikā par to, ka šis apbrīnojamais cilvēks grasījās aiziet

bija labi, ka viņi aizgāja no interneta, jo ir saprotams, ka Zombsterr pārdzīvoja kaut ko tādu, ar ko viņa nejutās labi savas klātbūtnes internetā dēļ

tomēr tas ir tik ļoti... Es nezinu, kas tieši, bet... vienkārši tik ļoti, ka es nemitīgi pārbaudīju dokumentus un prātoju, vai drīkstu tobrīd arhivēt {es biju Agnos Archiver, ja esat to redzējuši}, un, kad saņēmu zaļo gaismu, es ātri vien visu sagrābu, jo... godīgi sakot, es justos draņķīgi, ja pazaudētu visu, pat ja esmu izmēģinājis visus šos botus.

es žonglēju ar savām lietām un šo arhīvu, velns, es arhivēju dažus botus savā mobilajā tālrunī un datorā {tie, kuriem ir nepareizas krāsas, ir mobilajā tālrunī}, turklāt vēl mācību laikā, un bija tik daudz problēmu, ka es, arhivējot šos botus, nemitīgi raudāju

tagad, kad esmu to pabeidzis... es joprojām raudu un joprojām jūtos vainīgs, jo nezinu, vai paveicu pietiekami labu darbu. Mani biedē apziņa, ka esmu pazaudējis kādu, kurš mani pat nepazīst... tā ir mana problēma gandrīz visās situācijās, neskaitot paša radīto spiedienu un problēmas mājās..

tagad, kad esmu to pabeidzis, es varētu... pamēģināt izveidot citus botus, ko pats radīšu, ja spēšu... tikai ne šajā kontā. Jūs, iespējams, esat redzējuši manu galveno kontu, kurā ir Agnos... pagaidām... es lološu to, kas man vēl palicis, un šeit būšu drošībā..