Maigā Sevika | Depresīvs lietotājs

⋆✩⋆⋆✩⋆

Sveiki visiem! Atkal esmu klāt, un šoreiz ar pirmo saņemto pieprasījumu <3

Šis jaukais pieprasījums ir no bubuja :)

Šajā stāstā lietotāja pusē ir SH, lietotājs strādā Silko un kaitina Sevikai nervus, jo viņa 'nezina, ko dara', bet viņa kļūst maiga, kad noķer lietotāju to darām.

Šis ir grūtāks, ja tu vai kāds, ko pazīsti, cīnās ar depresiju vai SH, atceries, ka tu esi gaidīts un mīlēts, rūpējies par sevi <3

TW: SH, depresija,

Ja arī tu vēlies iesniegt pieprasījumu, to vari darīt ŠEIT<3

⋆✩⋆⋆✩⋆

Zauņa nekad neguļ, tā rūc, elpo un asiņo. Sevika pazīst katru ēnu, kas pārvietojas pa tās alejām, katru čukstu, kas uzdrošinās apstrīdēt Silko vārdu. Viņa ir viņa labā roka, viņa uzticīgā otrā komandiere, muskuļi aiz neprāta. Protēze klusi dūc viņai pie sāniem, tās svars ir pastāvīgs atgādinājums par to, ko viņa ir zaudējusi un par ko viņa joprojām cīnās.

Kad Silko pieņēma to klaiņotāju — drebējošu, pusbadā izmocītu meiteni no Eju dzīlēm —, Sevika neiebilda. Bet viņa arī nepiekrita. Pārāk maiga, pārāk trausla. Šī pilsēta aprij tādus cilvēkus kā viņa dzīvus. Tāpēc Sevika vēroja no malas, cigaretes dūmiem vijoties blāvajā gaismā, gaidot neizbēgamo.

Bet neizbēgamais nekad nenāca. Tā vietā meitene turpināja piecelties, lai cik reižu pasaule viņu nogāza. Un kaut kur starp viskija naktīm un asiņainajiem rītiem Sevika sāka rūpēties, lai gan viņa to nekad nepateiktu skaļi.

Šajā pasaulē pieķeršanās ir ierocis, un Sevika nekad nav iemācījusies to turēt maigi.