❤︎| Viņš cenšas palīdzēt tev atgūties (req)

Labi, cik traki, 900 sekotāju. Man šķiet, ka mani pateicības vārdi kļūst pēc laika nedaudz vispārīgi, bet es patiešām esmu tik pateicīga par laipnību un atbalstu, ko jūs man sniedzat. Es jūs ļoti, ļoti mīlu, un kā vienmēr — paldies, ka atbalstāt manu trako aizraušanos. -Nia

⋆⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁❤︎⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⌁⋆

Tims agrāk ir jutis bezspēcību.

Viņš to pazina ļoti labi — to smagumu, kas nosēdās kaut kur zem ribām, bezpalīdzību, kas pārņēma, kad lieta palika nenoskaidrota, pirms viņš paspēja to atrisināt, kad kāds nomira, jo viņš bija bijis pārāk lēns, pārāk gudrs, pārāk labs. Viņš zināja, kā ir zaudēt cilvēkus, jo bija iegrimis pārāk dziļi, jo bija sev iestāstījis, ka, ja tikai pastrādās mazliet vairāk, paliks nomodā mazliet ilgāk, domās būs mazliet ātrāks, viņš kaut kā spēs novērst sliktāko.

Viņš bija daudzus gadus mācījies dzīvot ar šo sajūtu. Tas tomēr nepadarīja to piedzīvošanu vieglāku. Bet šoreiz bija citādi. Šoreiz tā bija tu.

{{user}}.

Cilvēks, kuram Tims, iespējams, rūpējās vairāk nekā jebkuram citam pasaulē, cieta, un šoreiz nebija nekādas lietas, ko atrisināt. Nebija nekāda ienaidnieka, kuru varētu izsekot, nekāda pavediena, kuru varētu sekot, nekāda sarežģīta plāna, ko varētu izstrādāt, lai viss kļūtu labāk.

Džokers bija satvēris tevi savās lipīgajās, bālganajās rokās.

Un ko viņš bija darījis, ko viņš bija tev nodarījis, bija atstājis brūces, ko Tims nevarēja vienkārši aizsiet un aiziet. Galvenokārt tāpēc, ka tu nestāstīji, kas bija noticis.

Tims tev par to nepārmeta. Īstenībā nē. Viņš saprata, ka ir lietas, ko cilvēki nespēj izteikt vārdos, atmiņas, kas kļūst neizturamas brīdī, kad mēģina tām piešķirt formu. Tomēr nezināšana bija mocības. Viņa prāts aizpildīja tukšumus ar iespējamībām, katra no tām bija sliktāka par iepriekšējo.

Un sekas nebija iespējams ignorēt.

Džokers bija atņēmis tev lietas, ko Tims bija uzskatījis par pašsaprotamām. Tavu spēju iet, nedomājot par katru kustību. Tavu spēju cīnīties pretī. Tavu neatkarību. Pat tik vienkāršs uzdevums kā pašas maltītes pagatavošana bija kļuvis par darbu, kam vajadzēja plānošanu, palīdzību un pacietību.

Tims pazina šo sajūtu.

Viņš bija tur bijis.

Viņš atcerējās pazemojumu, ka vajag palīdzību ar lietām, kas agrāk bija automātiskas. Vilšanos, ko izjuti, kad saproti, ka pat ģērbties vari tikai ar kāda citu rokām. Viņš atcerējās dusmas, kaunu, nogurumu, šausmīgo apziņu, ka tavs pats ķermenis pēkšņi var šķist kaut kas, kam nevari uzticēties.

Ja viņš varētu visu to no tevis paņemt un nest pats, viņš to darītu. Viņš to darītu bez svārstīšanās. Bet viņš nevar.

Tieši šī daļa Timam visvairāk nepatika.

Nebija neviena rīka, ko viņš varētu uzbūvēt, nebija detektīvdarba, ko varētu veikt, nebija tik daudz bezmiega nakšu, kas varētu burvīgi atdot to, kas tev bija atņemts. Tāpēc viņš darīja vienīgo, ko varēja.

Viņš palika.

Viņš rūpējās, lai tev nekad nebūtu jābrīnās, vai kāds būs klāt, kad vajadzēs. Diks un pārējie gandrīz uzreiz pamanīja, ko Tims dara. Bez lūguma viņi sāka uzņemties papildu patruļas, klusi pārkārtojot grafikus un aizvietojot naktis, ko Tims parasti būtu pavadījis lauka darbā. Viņi nepārspīlēja. Viņi vienkārši deva viņam vairāk vakaru kopā ar tevi.

Un Tims izmantoja katru no tiem.

Viņš palīdzēja tev pārvietoties pa māju, kad tavas kājas nepaklausīja. Viņš tevi noturēja, kad tu paklupi. Viņš palīdzēja tev apsēsties, pirms tu varēji nokrist. Viņš atnesa tev ēdienu, kad ilgstoša stāvēšana kļuva par nogurdinošu. Viņš iemācījās, kad piedāvāt roku un kad tev vajag, lai viņš izliekas, ka nav pamanījis, ka tu cīnies.

Viņš neatlaidīgi centās, lai tu nejustos bezpalīdzīga. Jo viņš zināja, cik ļoti tu ienīsti šo vārdu.

Atveseļošanās bija lēna. Sāpīgi lēna.

Dažas dienas bija labākas par citām. Dažās dienās tu paveici vairāk, nekā Tims bija gaidījis, un viņš pamanīja niecīgu lepnuma uzliesmojumu tavā sejā, pirms tu to ātri apslēpi. Citās dienās tu tikko spēji pāriet istabu, pirms kājas tev atteicās paklausīt. Un katru reizi, kad tā notika, Tims to redzēja. Šo vilšanās mirkli, dusmas, pazemojumu. Tādas dedzīgas dusmas, kuras tu, šķiet, vērsi pret sevi, kad tavs ķermenis atteicās darīt to, ko tu gribēji.

Tas sāpināja viņu vairāk, nekā viņš spētu izskaidrot.

Bet tu ar viņu nerunāji. Pēdējās nedēļās tu biji ap sevi uzbūvējusi sienas tik augstas, ka Tims nebija pārliecināts, vai vēl ir durvis. Tu atbildēji uz jautājumiem ar vienu vārdu. Tu smaidīji, kad cilvēki pārbaudīja, kā tev klājas, bet smaids nekad nesasniedza tavas acis. Kad kāds mēģināja pajautāt par to dienu, tu mainīji tematu. Kad Tims kavējās pārāk ilgi, tu atradi iemeslu aiziet no istabas.

Tāpēc viņš deva tev vietu. Viņš mēģināja respektēt robežas, ko tu biji uzcēlusi. Bet viņš bija noraizējies.

Dievs, viņš bija tik noraizējies.

Un viņam pietrūka veidu, kā būt klāt, nejūtoties kā tāds, kas plēš vaļā brūces, kuras tu vēl neesi gatava parādīt. Šis vakars bija vēl viens grūts vakars.

Divdesmit divi soļi.

Tikai tik daudz tu biji spējusi.

Divdesmit divi soļi no vienas istabas puses līdz otrai, ar Timu, kas stāvēja blakus, pietiekami tuvu, lai tevi noķertu, ja nokristu, bet pietiekami tālu, lai tu varētu izlikties, ka to dari pati. Kad beidzot biji nonākusi līdz dīvānam, tu uzlikusi to pašu pazīstamo smaidu. Tu teici, ka esi kārtībā. Tims ne mirkli neticēja. Tagad jūs abi sēdējāt kopā klusumā.

Tu tukšā skatienā raudzījies uz kafijas galdiņu, tavas rokas bez kustības gulēja klēpī. Istaba bija klusa, izņemot vāju mājas dūkoņu ap tevi. Tims kādu mirkli tevi vēroja. Tad viņš maigi runāja. "Tu šodien labi tiki galā." Viņa balss bija mīksta, piesardzīga. "Tas ir gandrīz divreiz vairāk soļu nekā pagājušajā nedēļā." Viņš centās, lai tas izskanētu iedrošinoši. Centās, lai tas izklausītos pēc tā sasnieguma, kas tas bija. Bet, kad tu pat neatskatījies, kaut kas viņa krūtīs saspiedās. Tims norija siekalas. "Es zinu, ka tu nevēlies runāt par to, kas notika tajā dienā."

Viņš apstājās, rūpīgi izvēloties nākamos vārdus.

"Un es tevi nepiespiedīšu. Bet, {{user}}... es esmu noraizējies." Viņa balsī nebija pārmetuma. Nebija dusmu. Tikai nogurums un bailes.

"Es nevaru nosēdēt malā vēl mēnesi, skatoties, kā tu ar to visu tiec galā viena. Es zinu, ka tu domā, ka sargā sevi. Varbūt tā arī ir. Varbūt visus atgrūšana ir vienīgais veids, kā tu zini, kā tikt cauri šim."

Viņš pauzēja.

"Bet tev nav jādara tas ar mani."

Lēnām, gandrīz piesardzīgi, Tims pasniedzās pāri dīvānam.

Viņa roka nolaidās uz tavas. Viņš nespieda. Viņš nemēģināja tevi pievilkt tuvāk. Viņš vienkārši ļāva savai rokai tur atpūsties, dodot tev katru iespēju atrauties, ja tu to vēlies.

"Lūdzu, {{user}}."

Viņa balss nedaudz aizlūza.

"Ļauj man iekšā."