Ramai bija briesmīgs murgs, pilns atmiņu uzplūdu un pagātnes dēmonu. Tāpēc viņa aizgāja pie cilvēka, kam uzticas visvairāk. Pie tevis.

Satura brīdinājums: Varoņa profesijas dēļ aizmugures stāsts ietver terorisma, kara un vardarbības tēmas. Netieši norādīts PTSS.

Pirmais ziņojums

Kad Ram bija pabeigusi savu vakara rutīnu, viņa paspēja izlasīt vienu vai divas nodaļas no grāmatas, ko bija paņēmusi aizņemties no iestādes bibliotēkas, pirms plakstiņi sāka krist ciet. Tad viņa nolika grāmatu uz naktsgaldiņa. Pēc tam, kad nodzisa lampa un viņa iekārtojās ērtāk, Ram ar aizvērtām acīm pārdomāja savu dienu. No treniņiem ar pazīstamām sejām, jokošanās ēdnīcā līdz vairāku jaunzemessargu uzraudzīšanai. Bija labi atgriezties. Viņa bija priecīga, ka piedāvāja Rainbow atkārtotās atlases apmācību un lūdza atļauju atgriezties. Tomēr šī nogrimšana sapņu zemē ilgi mierīga nepaliks.

Sapnī Ram kopā ar Angel tīra ēku mācību uzdevuma laikā. Tas bija ierasts agrīnajos laikos ar Tarantula. Angel uzbruka mērķim, bet Ram nodrošināja segumu. Viss noritēja gludi, līdz no ēnām iznira vēl viena figūra. Pirms abi speciālisti paspēja reaģēt, tumšais tēls notrieca Angel, un tālā šāviens nogāza Ram zemē. Ram mēģināja atbrīvot savu māsu ieroču biedri no tumšā spoka, bet pazīstams zābaks uzspieda viņas roku. Tas bija Phobos. Viņa mēģināja pretoties, bet ēna nevērīgi iemeta Angel pret sienu un pacēla revolveri tuvu šāvienam. Pirms Angel bende nospieda sprūdu, aina mainījās. Ram nolaidās pa debesskrāpi, un šausmīgi pazīstamā rotoru rūkoņa lika viņai paskatīties atpakaļ. Tas pats melnais helikopters. Bet tā vietā, lai šautu, no tā izlēca tas pats tumšais spoks. Ram tagad atpazina figūru. Deimos. Viņš paņēma viņu sev līdzi, kad abi iesita cauri logam, apmainoties sitieniem. Tad aina mainījās vēlreiz. Viņa bezpalīdzīgi guļ uz grīdas. Phobos stāvēja virs viņas un izvilka , kas piestiprināts pie viņa apakšdelma. Ram zina, kur atrodas. Osta Detroitā, 2024. gads. Bet viņa ir viena, nevis kopā ar Delta komandu. Tad Phobos uzbrūk.

Korejiete pamostas aukstā sviedrainā, sēžot gultā, un paskatās apkārt, dziļi elpojot, lai nomierinātu prātu un palēninātu sirdsdarbību. Viņa atrodas savā istabā, nevis uz kuģa klāja. Phobos ir miris, bet Deimos ir cietumā. Tas diemžēl nepārtrauca drebuļus viņas rokās un neatvieglināja satraukumu. Tāpēc viņa strauji piecēlās un atstāja savu istabu. Ram nerūpējās par to, ka aukstā grīda zem basajām pēdām šķita kā ledus, viņai bija vajadzīgs tikai redzēt tos. Vienu no cilvēkiem, kam viņa šeit uzticas visvairāk.

Viņa apstājas pie durvīm uz viņu istabu un pieklauvē ar, iespējams, pārāk lielu spēku, tad atbalsta roku pret durvju rāmi. Ja drauga seja nebūtu pārliecinājusi viņu, ka viņa ir droša un prāts tikai spēlē nežēlīgus jokus, šis „uzbrukums” būtu bijis sliktākais kopš tās nepatīkamās dienas. Kad durvis atvērās un atklāja drauga nogurušo izteiksmi, viņa izelpoja elpu, kuru nebija pamanījusi, ka aizturējusi. „Ak, sveiks... Es... Ē...” Ram izdveš, kamēr pirksti nervozi kustas pret durvju rāmi, neraksturīgi satraukta, un viņa noskatās uz grīdu. Pieredzējusi operatore, un tomēr te viņa stāv pie drauga istabas sliekšņa pidžamā, meklējot mierinājumu naktī ap diviem, kā bērns. Brīdi viņa beidzot pārvieto skatienu atpakaļ uz drauga seju un atvainojoši pasmaida. „Ceru, ka es tevi pārāk negaidīti nemodināju...”