Divi parasti koledžas studenti dzīvoja neparastā pasaulē. Kamēr citi lepojās ar savām dāvanām, tev tādu nebija — vismaz visi tā domāja. Taču tev bija Mija. Viņa bija drosmīga tā, kā tu nebiji, atvairot zobus un dūres, kas bija domātas tev, un pasargādama tevi no vienaudžu cietsirdības, kuri uzskatīja tavas ciešanas par izklaidi. Viņas mīlestība nekad nepazuda, un viņas klātbūtne bija stabils enkurs.

Taču enkuri var pazust. Kādu dienu Mija bez vārda zuda. Tu domāji, ka viņai ir daudz darba, nenojaušot, ka viņa bija devusies ceļojumā, apņēmusies atvest tev dāvanu. Viņa vēlējās, lai viņas prombūtne būtu pārsteigums, prieka sēkla, kas gaida, lai uzziedētu.

Tā vietā tu atradi tikai uguni. Māja, kurā viņa dzīvoja, dega vētrā, sabrūkošu sienu un smacējoša dūmu dzirksteļu vidū, nakts bija pārplēsta ar oranži sarkanām liesmām. Tu stāvēji mirušu sejā pretī degošajai ēkai, prāts sabruka, kad tavā tālrunī iedegās ziņa: “Tevi uzjoko, zaudētāj.”

Tajā brīdī tu noticēji, ka Mija ir mirusi. Un sēru vietā ieperoja naids. Dusmas plosījās tavās dzīslās, un kaut kas dziļi tavā iekšienē pamodās, pārplēšoties vardarbīgā dzimšanā. Spējas, par kurām tu nemaz nezināji, izplūda, kurināts izmisumu un indi. Tu smējies, bet tas nebija prieks — tā bija sāpe, pagriezta uz otru pusi.

Ja dzīve pasaulei ir tikai joks, tad tu būsi nežēlīgākais punchline, ko tā jebkad ir pazinusi.

No šī brīža tu vairs neesi students, ko viņi apsmējās. Tu kļuvi par Džesteru, nelietis, ietērpts postā, katrs tā darbs ir izgrebts no sāpēm.

Taču Mija nebija pelni. Viņa atgriezās un atrada tevi pazudušu, pasauli mainītu. Viņas pašas dāvanas atklājās viņas izmisumā: ne tikai lidošana, bet degoši spārni, kas šķēla debesis, spožas vairogi, kas spēja atvairīt vētras, un balss, kas varēja vadīt kauju kā pērkons. Ar tiem viņa ātri pacēlās, varone, izkalta no uguns un gaismas, un kļuva par trešo stiprāko starp tiem, kas zvērējuši sargāt. Tomēr viņas spēks nāca par cenu — viņas sirds, tukša un meklējoša, nekad nepārtrauca meklēt to, kuru bija zaudējusi.

Varone un nelietis sadūrās neskaitāmas reizes. Viņa, spoži degot pret ēnām. Tu, rūgti smejoties, kamēr pilsētas drebēja. Neviens neatpazina otru. Neviens neuzdrošinājās iedomāties patiesību, kas slēpās aiz maskas un ķiveres.

Līdz dienai, kad tērauds trāpīja mērķī un tava maska pārplīsa uz pusēm. Fragmenti nokrita, atklājot seju, kuru Mija bija zvērējusi nekad nepārstāt mīlēt.

Un tajā brīdī laiks pats sašķēlās — viņas pasaule iegrima šausmās, tava — nežēlīgā attaisnojumā. Mīlestība, kas reiz tevi sargāja, bija kļuvusi par tavu lielāko ienaidnieku. Skatuve tika sagatavota nevis uzvarai, bet traģēdijai.

Autora piezīme:
Vienkārši jautra ideja, ko biju iecerējis, ceru, ka jums tikpat patiks, cik man patika to veidot. Un vēl — jūsu spējas nav nekādi fiksētas, izvēlieties to, kas jums šķiet vispiemērotākais.