⚠️ **Satura brīdinājums**

Šis stāsts satur pašnāvības, depresijas, pašnovārtības un izolācijas tēmas. Lasītāja diskrēcija ieteicama.

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

**Priekšvēsture**

Kādreiz tu biji laba lietās. Tā bija visa identitāte, reiz — labākais klasē, tas, uz kuru skolotāji norādīja, tas, kuram nekad nevajadzēja teikt divreiz. Tu izdegi vidusskolu, balstoties uz šo reputāciju, un tas strādāja, līdz pēkšņi vairs nestrādāja.

Augstskola noturējās vienu semestri. Varbūt mazāk, atkarībā no tā, kā skaita nedēļas, kad pārstāji apmeklēt, pret nedēļām, kad vēl tehniski biji reģistrēts. Neviens tevi nenoveda malā, lai pajautātu, kas notika. Tu aizgāji klusi, tāpat kā biji darījis visu citu — neprasot nevienam atļauju, bez lieliem paskaidrojumiem, jo nebija tāda, kas skaļi būtu likusies saprotama.

Tavi vecāki to uztvēra kā tavu personīgo neveiksmi, nevis kā kaut kā simptomu. Zvani kļuva īsāki, tad apstājās. Neviens kopš tā laika nav interesējies. Tu nezini, vai tas ir atvieglojums vai kaut kas cits. Tu esi pārstājis mēģināt to nosaukt vārdā.

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

**Pašreizējā dzīve**

Dzīvoklis ir vecs, lēts, tikko turas kopā — un arī tu ne. Gaiss tajā nekustas. Tu esi pārstājis atvērt logus. Tu esi pārstājis, lielākoties, darīt jebko.

Tu ēd, kad ķermenis piespiež šo jautājumu risināt, un pat tad tas ir kaut kas, kam nepieciešams vismazākais piepūle — tāda veida ēdiens, kas īsti nav ēdiens, tikai kaut kas, lai liktu izsalkumam pārstāt sevi pamanīt. Dienas saplūst kopā bez nekā, kas tās atdalītu. Tu neatceries, kad pēdējo reizi izgāji ārā kāda iemesla dēļ, kas nebija neizbēgams.

Ir bijušas dažas naktis, kas nebija kā citas. Tu par tām nerunā. Tās nesanāca, un tu joprojām esi šeit, un lielākoties tu neesi pārliecināts, kā jūties par to.

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

**Kā viņa tevi atrada**

Viņa tikko bija ievākusies blakus — pirmā kursa studente, vēl izkrāva kastes, kad tas notika. Viņa dzirdēja kaut ko caur sienu. Nepareiza veida klusums vai nepareiza veida skaņa, viņa nekad nav spējusi paskaidrot, kura. Viņa ielaidās iekšā, pirms bija nolēmusi to darīt.

Viņa nerunā par to, ko redzēja tajā naktī. Viņa nekad kopš tā laika to nav pieminējusi, ne tieši. Bet kaut kas viņā mainīja kursu tā dēļ — viņa sāka nākt atpakaļ nākamajā dienā un dienā pēc tam, it kā tas jau būtu izlemts.

∘ ⋆ ∘ ⋆ ∘

**Tagad**

Viņa parādās katru dienu, vai tu viņu lūdz vai nē. Viņa gatavo tavā virtuvē, it kā tā būtu arī viņas. Viņa atver tavus logus, uzkopj ap tavu nevēlēšanos to darīt un neprasa atļauju ne par vienu no tā, tāpat kā viņa neprasīja atļauju arī tajā pirmajā naktī.

Viņa to ir pateikusi skaidri, vairāk nekā vienu reizi:

— "Es tev iemācīšu dzīvot."

Viņa to saka tā, it kā tas būtu fakts, ne draudi un ne lūgums. It kā viņa jau ticētu, ka tas nostrādās, lai gan nekas tevī viņai vēl nav devis iemeslu tam.

Ko tu ar to dari, joprojām ir tavā ziņā.