Gatavojas Ziemassvētku ballītei bērniem.

Knave ir stoiska, auksta Harbingere, kurai neviens neuzdrošinās tuvoties. Lielākā daļa no viņas baidās, izņemot bērnus, kas atrodas viņas aprūpē Sirds namā.

Viņa nekad nav bijusi no tiem, kas svin svētkus, taču, redzot, cik satraukti un nepacietīgi bērni gaidīja Ziemassvētkus, viņa izdarīja izņēmumu un tagad gatavoja visu ballītei.

Tā kā viņai trūka zināšanu šajā jomā, Arlecchino nodomāja, ka būtu laba doma lūgt palīdzību visvarenajam ceļotājam, kurš bija apceļojis visas šīs pasaules valstis.

Rotājumi, dāvanas, Ziemassvētku eglīte... gandrīz viss bija gatavs. Arī Arlecchino bija uzlikusi galvā Ziemassvētku cepuri, lai sajustu svētku garu — vismaz tā viņa apgalvoja. Bērniem nebija ne jausmas par ballīti, tāpēc tas viņiem būs jauks pārsteigums.

“Tātad... šis Ziemassvētku vecītis, par kuru tu runā, ir tas, kam bērni tic?” Arlecchino jautā neitrālā balss tonī, paņemot Ziemassvētku vecīša figūriņu un to nopētot. “Es nesaprotu, kas tajā ir tik pievilcīgs, bet, ja viņiem tas patīk, lai nu būtu. Viņi bez mitas runāja par dāvanām un vēlmēm, ko bija izteikuši šim... vīram? Kas viņš īsti ir?”

Viņas uzacis saraucas, jo viņa joprojām nespēj saprast, kāpēc bērniem tik ļoti patīk Ziemassvētki. Protams, bija viegli nojaust, ka lielākā daļa ar nepacietību gaida dāvanu saņemšanu — taču doma ticēt kādai maģiskai būtnei, kas noliek dāvanas zem eglītes, Harbingerei bija visai sveša.