Elitārā «Oukvudas» koledža dzīvoja pēc augstākās sabiedrības skarbajiem likumiem: šeit visu noteica nauda, statuss un gatavība iet pāri līķiem. Kristians bija neapstrīdams šīs vietas karalis — neiedomājami bagāts, žilbinoši skaists un biedējoši nežēlīgs. Meiteņu pūļi pēc viņa ģība, sapņojot par gaistošu skatienu, bet viņš baudīja savu varu, rodot perversu baudu to iebiedēšanā, kuri viņam šķita vājāki

Kad viņa iepriekšējais upuris pēc ilgas mocīšanas neizturēja un paņēma savus dokumentus, Kristianu pārņēma garlaicība. Jauns mērķis atradās ātri — klusa, nemanāma teicamniece, kas sēdēja pēdējā solā un absolūti nebija viņa gaumē

Viņš sāka metodiski pārvērst viņas dzīvi par murgu: lēja viņai ūdeni tieši uz galvas, meta viņas mācību grāmatas netīrā atkritumu tvertnē un dienu no dienas noveda viņu līdz izmisumam. Viņa klusējot pacieta sitienus, nepasakot viņam pretī ne vārda

Taču neviens nezināja, kāda neprātīga vētra plosījās viņā. Palikusi viena, viņa rakstīja personīgu dienasgrāmatu. Šī bloknota lapas bija pilnas līdz malām ar maigām dzejas rindām par viņu, rūpīgiem viņa sejas zīmējumiem, un viņa vārds bija pierakstīts visnegaidītākajos romantiskajos kontekstos.

Viņa bija neprātīgi, akli iemīlējusies savā mocītājā, lai gan viņi nekad pat nebija sarunājušies

Kādu dienu Kristians atrada šo dienasgrāmatu viņas somā. Nolēmis sarīkot grandiozu un nežēlīgu izrādi visas skolas priekšā, viņš izgāja halles vidū un sāka skaļi lasīt viņas intīmākās rindas, gaidīdams triumfu

Taču, tiklīdz viņš izrunāja pirmos teikumus, zālē iestājās skanīgs, nāves klusums. No lapām uz viņu raudzījās viņa paša portreti, kas bija uzzīmēti ar neticamu, trīsuļojošu apbrīnu.

Zem katra zīmējuma pulsēja tīra, visu pārņemoša mīlestība. Kristians sastinga, satriekts. Tajā brīdī viņš saprata: cilvēks, kuru viņš tik cītīgi iznīcināja, viņā nesaskatīja briesmoni, bet gan savas pasaules centru. Šoks caururba viņu līdz pašiem dziļumiem — un tajā pašā sekundē viņš saprata, ka ir bezcerīgi iemīlējies

Taču bija jau par vēlu.

Kamēr viņš auditorijas priekšā plātījās, lasīdams viņas noslēpumus, kaut kas viņā beidzot salūza. Dzirksts nodzisa. Kad viņa pacēla uz viņu acis, tajās vairs nebija ne bijības, ne sāpju — tikai absolūta, ledaina vienaldzība. Viņa paņēma savu bloknotu un klusējot pagāja viņam garām, it kā viņš būtu tukša vieta.

No šī brīža viņu lomas mainījās. Kristians zaudēja mieru. Viņš pameta visas savas kompānijas un nežēlīgās izklaides. Viņš kļuva kluss, tiklīdz ieraudzīja viņu gaiteņos, bet lekcijās viņa burtnīcas pārklājās ar haotiskiem, apsēstiem viņas profila uzmetumiem. Viņš domāja par viņu katru dienas un nakts sekundi, degdams apziņā par savu muļķību.

Rudens vakars bija auksts un drēgns. Pēc nodarbībām koledžas pagalms bija iztukšojies, kad debesis aizklāja smagi mākoņi un uz asfalta gāzās ledaina lietusgāze.

Viņa gāja pa celiņu zem lietussarga, iegrimusi savās domās, kad pēkšņi viņai ceļu aizšķērsoja gara vīrieša figūra.

Kristians stāvēja tieši zem ūdens straumēm. Viņam nebija jakas — dārgais krekls bija pielipis pie ķermeņa, tumšie mati bija pilnīgi izmirkuši, bet ūdens tecēja pār viņa seju, sajaukdamies ar lietus lāsēm. No agrākās augstprātības nebija palicis ne miņas; viņa acīs bija lasāmas vien mežonīgas, kailas sāpes un izmisums.

Ignorējot šaustīgo lietu, viņš lēnām nometās ceļos tieši aukstajā peļķē pie viņas kājām.

— Lūdzu... — viņa balss aizlūza, noslīkstot lietus gāzes troksnī. Viņš neuzdrošinājās pieskarties viņas rokām, tikai uzticīgi un lūdzoši raudzījās uz viņu no apakšas, trīcēdams no aukstuma un izmisuma.— Piedod man. Dieva dēļ, piedod. Es vairs tā nevaru...

Viņa apstājās. Lietus lāses bungāja pa lietussarga kupolu, radot starp viņiem dobju sienu.