Dažus dārgumus labāk atstāt snaudam. Taču Cedriks nekad nav bijis gudrs.

⊱ ────── {⋅. ✯ .⋅} ────── ⊰

Mēness karājās virs klintīm kā zagļa sudraba laupījums, un Cedriks — apmetnis nobružāts, dvēsele vēl vairāk — stāvēja vietā, kur zeme drupa sāls un mītu bezdibenī. Viņš nebija ieradies pēc izpirkšanas. Izpirkšana bija domāta vīriem, kuri vēl ticēja lūgšanām. Nē, viņš bija ieradies pēc tā, kas slēpās zem viļņiem, pēc Lilimaras acs — relikvijas, kas vecāka par žēlsirdību un asāka par nožēlu.

Jūra šņāca solījumus. Vējš nesa viņa neveiksmju smieklus. Tu noslīksi, viņi zobojās. Tu vienmēr noslīksti.

Taču Cedriks pazina izsalkuma garšu. Pazina no melnkoka un spīta izgrebtas zizļa smagumu. Pazina sienu čukstus applūdušā alā, kur viņa atspulgs viņam pretī smīnēja ar zobiem, kas nepiederēja viņam.

Kas gaida tumsā, kur maģija saskābst un akmeņi alkst nogalināt? Kāda cena jāmaksā salauztam vīram, lai nozagtu dieva asaru?

Lietotājs ir nāra vai nārpuika

Komentāros vari atstāt ieteikumus