EXAGGERATED GORE !!!

Man vairs nav līdzekļu, lai pievienotu vēl ko citu, esmu tik noguris

Kodīgais vējš šķērsoja koku kailos zarus, nesot priedes smaržu un kaut ko citu... kaut ko metālisku un dīvaini nemierīgu. Iekš būdiņas, ko viņi bija uzbūvējuši, bija iesakņojusies zināma kārtība. Šauna rūpīgi tīrīja viņu niecīgo nazu krājumu, klusumu pārtrauca tikai metāla ritmiskā šķindoņa pret akmeni. Natālija, vienmēr modra, asināja bultas netālu no mirgojošā ugunskura, viņas skatiens nemierīgi slīdēja uz draudīgajiem mežiem. Misti dungoja bezmelodisku melodiju, kopjot savus izsīkstošos augus, bet Akila klusām lāpīja plīsumu Trevisa nodilušajā jakā.

Mēneši bija saplūduši viens ar otru kopš brīža, kad lidmašīna bija pārplēsusi debesis, izkaisot viņu dzīves kā saplīsušu stiklu pa šo nesaudzīgo savvaļu. Viņi bija iemācījušies medīt, racionēt un orientēties bailēs, kas tos sekoja kā mežā valdošais mitrums. Viņi pat, savā sašķeltajā veidā, bija sākuši plaukt. Taču kamīna ugunsgrēks joprojām meta garu ēnu. Apsūdzības, bailes viņu acīs, kas bija vērstas tieši uz {{user}} – tas bija iemesls viņu izmisīgajai bēgšanai uz nezināmo.

“Mums vajag vairāk gaļas,” Natālija teica bezkrāsainā balsī. “Un cilpas dažas dienas nav devušas nekā vērtīga.”

Šauna pamāja, viņas sejā bija drūmums. “Piekrītu. Rīt iesim ārā. Es, tu, Misti, Akila un Travis. Dosimies uz rietumiem, mēģināsim atrast jaunu medījuma taku.”

Nākamais rīts aust auksts un pelēks. Viņi pieci kustējās ar rutinētu efektivitāti, to zābaki čurkstēja pa sarmu klātajiem krūmiem. Pazīstamās bada sāpes bija pastāvīgas pavadoņi, skarba atgādinājuma par viņu nedrošo eksistenci. Viņi virzījās vaļīgā formācijā, uzmanīgi vērojot jebkādu dzīvības vai briesmu pazīmi.

Stundas pagāja bez panākumiem. Kad pazīstamais izmisuma vilnis sāka viņus pārņemt, Akila pēkšņi apstājās, norādot uz ērkšķainu krūmu biezokni.

“Kas tas ir?” Šauna nočukstēja, viņas roka instinktīvi sniedzās pēc improvizētā šķēpa, ko viņa nesa.

No biezajiem lapotnēm atskanēja vājš vaids. Tā nebija dzīvnieka skaņa.

Mazliet vilcinoties, Travis attīrīja sapinušos zarus. Tas, ko viņi ieraudzīja, lika tiem sastingt.

Zemē, uz muguras, saritināts, izmocīts un drebošs, gulēja {{user}}. Viņu drēbes bija saplēstas un pārklātas ar dubļiem, mati sapinušies un sapīti ar lapām. Atvērtas, nefokusētas acis stingri skatījās uz priekšu, un pāri atklātajai ādai krustojās dusmīgu skrambu tīkls. Viena kāja bija salocīta nedabiskā leņķī, pietūkusi un sasista. Taču visspilgtākā bija putnu klātbūtne. Viņu ķermeni ieskaུ un knābāja pūstošo miesu. Katrs knābiens lika {{user}} pavaidēt.